Ar velosipēdu no Anglijas līdz Francijai
2014. gada 8.janvāra rīts pienāca ļoti gaidīts. Gaidīts tāpēc, ka beidzot mūsu ilgi lolotā iecere bija īstenojusies – pamest darbu un doties lielajā ceļojumā.
Dienu pirms izbraukšanas notika lielā mantu krāmēšana un šķirošana.
Pirms mēs ievācāmies mūsu pagaidu miteklī, Mančestrā, nosolījāmies sev, ka „neapaugsim ar visādām mantām”, lai tad, kad jādodas prom nebūtu jāmet ārā visas „uz ričuka dzīvei” nevajadzīgās mantas. Bet gan jau, ka varat iedomāties, cik viegli ir „apaugt” ar dažādām, principa nevajadzīgām lietām pusotra gad laikā.
Kad bijām sašķirojuši līdzi ņemamās mantas un prom metamās mantas, sākās pakošana velo somās. Pēc pieredzes no iepriekšējajiem velo braucieniem, sastādīju arī sarakstu, kur katra lieta atrodas – apģērbs, ēst gatavošanas lietas, gulēšanas pričendāļi utml. Jo, ja nav izveidota somā sakrāmēto mantu sistēma, tad nepieciešamo lietu var meklēt arī 15 min, izmeklējot visas 4 velo somas (un parasti kārotā lieta atrodas somā, ko pārmeklē pēdējo). Tad nu sasistematizēju visu kā nākas ar sarakstu uz A4 lapas priekšgalā.
Jāsaka gan, ka ar pirmo acu uzmetienu likās, ka mantu ir ļoti daudz (kas principā arī ir taisnība), bet šķiet, ka nav paņemts līdzi nekas nevajadzīgs (kāds naivums manā vecumā). Tīri intereses pēc nosvēru savas somas – kopējais svars 35,5 kg.
Ārprāts! Kā es to visu varēšu pavilkt, t.i. uzvilkt kalnā? Plus vēl pats velosipēds 20 kg! Kopumā vairāk kā mans svars! Bet es taču neko nevajadzīgu nepaņēmu!?!?!?!
Lieki piebilsts, ka jau pēc pirmajām dienām sāku izdāvāt dažas mantas mūsu warmshovers hostiem pie kā palikām. Un šis process vēl nav beidzies. Nosaucu to par „nepieciešamo mantu dabīgo atlasi”.
Mančestra – Londona
8.janvārī mums bija nolikts datums un nopirkta vilciena biļete no Mančestras uz Londonu. Tā teikt, lai kaut kādu iemeslu dēļ mēs nepārdomātu, jo ārā ir auksts, vai snieg sniegs, vai līst lietus utml. Tā kā vilciena biļete bija kabatā un jaunie īrnieki, kas pārņēma mūsu istabu, jau klauvēja pie durvīm, mēs bijā „spiesti” beidzot doties ceļā. Sakrāmējām ričukus vilcienā un devāmies ceļā.
Londonā mums bija sarunāti warmshovers hosti, kas mūs silti un laipni uzņēma. Visi bez izņēmuma ieraugot mūsu apkrautos veļukus teica, ka „mantu dabīgā atlase” notiks ar laiku. Nevar nepiekrist, bet pašiem vien līdz tā ir jāizaug.
Ceļš no Londonas līdz Francijai
Ar mīšanos gāja grūti pirmās dienas (nu labi, varbūt ne tikai pirmās dienas, bet pirmās nedēļas kopumā). Kājas nebija pieradušas pie slodzes, pa līdzenu vietu lēni vilkāmies, nemaz nerunājot par to, ja jāpārvar kāds kāpums… Vien nosmējām cerot, ka fiziskā sagatavotība augs un līdzi stiepjamo mantu skaits saruks. Un, ka mēs taču nekur nesteidzamies, mums ir laika cik uziet. Cik optimistiski.
No Londonas līdz Folkstonai aizminām 3 dienās. Divas naktis mums bija sarunāti warmshovers hosti, kas ļoti priecēja, ka nebija jāceļ telts aukstumā, mitrumā, lietū.
Vienu nakti gan mums ne īpaši paveicās. Ārā lija lietus un laika ziņās solīja lietu visu nakti un vēl nākamo rītu. Tā kā nebija nekādas vēlēšanās nākamajā dienā stiept izlijušu un slapju telti, tad nakti nolēmām pavadīt Makdonaldā. Cik ērti! Silts, bezmaksas internets. Ak vecais labais Maķītis. Ar gulēšanu gan bija kā bija, 2h katrs pasnaudām uz maiņām, līdz sagaidījām rīta gaismu un devāmies Folkstonas virzienā.
No Anglijas uz Franciju var tik trijos veidos – ar lidmašīnu, prāmi, caur tuneli ar vilcienu. Tā kā pārcelties pāri uz kontinentālo Eiropu caur tuneli bija lētākais variants (18.00 GBP vienā virzienā no personas) mēs izvēlējāmies to. Folkstona ir pilsēta Anglijas dienvidos, kur ir savienojums ar Eirotuneli uz Franciju. Cauri tunelim kursē tikai kravas vilciens, kurā var atrasties tikai esot mašīnā vai autobusā. Tad nu mūsu velosipēdi tika ielikti piekabē, piekabe pie piekabināta pie automašīnas, mēs paši automašīnā un visbeidzot automašīna vilcienā. Pēc ~30 min bijām jau Francijā, pilsētā Kalais.
Esi sveicināta, Francija! Galvenais atcerēties braukt pa ceļa labo pusi.
