Čut čut tak možna – jeb pirmais vakars Gruzijā

Tā nu sanāk, ka ceļošana mani nodarbina 7 dienas nedēļā un blogošanai grūti atrast laiku, iedvesmu un enerģiju. Zinu, skan mazliet dīvaini – kā var nebūt laika, bet nav jau arī, jo ceļošana nav brīvdienas. Vienmēr atrodas kaut kas interesantāks ko darīt, kā piesēsties un saražot stāstus par maniem piedzīvojumiem. Tad nu esmu blogā iekavējusi krāsainos stāstus un bildes no Balkāniem, Grieķijas un Turcijas.

Visam neizstāstītajam es ceru atrast laiku (un arī iedvesmu) ziemas brīvdienās, ko mēs esam nolēmuši paņemt Gruzijā no februāra līdz agram aprīlim, gaidot, kad kalnos bargā ziema būs galā.

Bet nu par aktuālo. Mēs esam Gruzijā, nieka 30km no robežas ar Turciju, kūrortpilsētā Batumi. Šodien gribu padalīties ar to, kādi mani pirmie iespaidi, ierodoties vīna zemē – Gruzijā.

Tikko šķērsojot Turcijas robežu, man sanāca nošķirties no Pablo un mūsu kompanjoni Billiju (meitene no Šveices, kas veic solo velo braucienu no savām mājām līdz Indijai), jo šiem kaut kā ļoti lēni gāja pasu kontrole, tāpēc es pirmā piesteidzos jau pie Gruzijas robežkontroles punkta. Vispār ir liela apkārtējo attieksmes atšķirība, vai esi viena meitene, vai ar puisi blakus, tāpēc man bija diezgan uzjautrinoši, jo līdzko Pablo nav man pie sāniem, tā uzreiz esmu vīriešu ielenkumā, šoreiz gruzīnu. No pieciem robežsargiem, kas ar interesi pienāca mani nopētīt, tikai viens runāja angliski. Šis arī cītīgi pratināja mani par to, kas es par “putnu”. Vārds pa vārdam un gruzīns jau mani ir uzaicinājis uz vīnu un vakariņām (nu īsumā, uz randiņu), jo redz rīt viņam esot brīvdiena i u nas tut v Gruzije samije lučšije vina. Hahaha

Batumi mums ir sarunāts dušinieks, bet tā kā mūsu namatēvs Timurs arī iecienījis velo, tad šis atminies mūs sagaidīt tieši pie robežas. Tā kā namatēvs īsti nerunā ne angliski ne krieviski, tāpēc viņam līdzi draugs Ēriks (viņa gruzīna vārda vienkāršotā versija), kas runā gan angļu gan krievu mēlēs. Ceļā līdz Batumi Ēriks man stāsta, kā 3 mēnešus pabijis ar tūrismu saistītu praksi Rēzeknē un Ludzā, un, kā piedzēries no šmakovkas.

Vairs nedzirdu saucienus uz lūgšanas, mošejas nomainījušas baznīcas, tējas rituālu nomaina vīna dzeršana, dzirdu pazīstamo krievu valodu, uz ceļa bedre pie bedres, ka man pat izkrīt velosipēda ķēde, pa ielām mierīgi klaiņo govju ganāmpulki, kas laikam dodas uz mājām, pēc dienas uz ganībām, esam ieguvuši vairāk dienas gaismas, jo nu esam iebraukuši citā laika zonā. Mēs esam Gruzijā.

Pēc mazliet mazāk kā 1h braucienā no robežas, jau esam atminušies līdz Batumi. Mūsu namatēvs mitinās krievu laika devenēs. Sajūtos tik pat kā mājās redzot bijušās PSRS laika dzīvojamās mājas. Bet joks ar liftu, par kuru ir jāmaksā 0.10 tetri (0.04 eiro centi), lai ar to brauktu augšā. Brauciens lejup gan ir par brīvu. Ha!

Tā kā mēs 3 velosipēdisti, un mums kopā ir diezgan iespaidīgs apjoms mantu, tad braucieni augšup ar liftu (protams, uz 9. stāvu) ir vairāki un aizņem diezgan ilgu laiku. Tā kā es vairāk par visu nevaru ciets uz kaut ko gaidīt, tad paņemu savu Rūdi (ričuku) padusē un stiepju to augšā pati. Kas ta man, es varu visu!

Mājās mūs jau gaidīja namamāte Jekaterina, kas runā perfektā krievu valodā un pie plīts šmorēja vakariņas. Visa māja dievīgi smaržoja pēc tikko cepta siera pīrāga. Līdz ko uzsāku sarunu ar Jekaterinu, tā sapratu, ka manas krievu valodas zināšanas gan pamatīgi ierūsējušas un devu vaļā pus pa krieviski, pus pa angliski.

Uz galda protams 2l karafe vīna un pudele 60% šņabja. Es nedzeru alkoholu, tāpēc laipni atrunājos, ka iztikšu bez glāzes, bet mani pusvārdā aptur un saka, ka čut čut tak možna….
Pirms, vakariņu laikā, pēc vakariņām iet vaļā tosti viens pēc otra. Dzeršana nemitējas ne mirkli, arī namatēviem pēc tostiem kabatā nav jāmeklē….

Ļoti sirsnīga un jautra uzņemšana. Mani nereāli iepriecināja fakts, ka šeit ir rupjmaize (nu ne jau tik laba kā Latvijā, bet ir). Un vēl citronu vafeles, kas garšoja kā tās, kas padomju laikā bija nopērkamas, ietītas baltajā papīrā. Uzsita baigo nostaļģiju pēc bērnības.

Vispār bijām vienojušies viesoties uz 2 dienām, bet vakara gaitā saņēmām uzaicinājumu palikt šeit kaut nedēļu. Šodien rit jau 6 diena un mūs prom neviens nelaiž!