Horvātijas divas sejas
Pirms trim gadiem es un Pablo ar auto stopiem ceļojām pa Horvātijas dienvidiem. Pabijām pie milzīgā Balatona ezera, bijām Zadarā un vienā no daudzajām piekrastes salām (nav ne jausmas kāds bija tās nosaukums). Atceros, ka man tur ļoti patika un kā nu ne – ūdens kā piens, saule cepina. Ko gan vairāk vajag saules alkstošam latvietim no brīvdienām (toreiz ceļoju sava divu nedēļu atvaļinājuma laikā). Žēl gan, ka ar smiltīm viņiem tur tā pašvaki, visi krasti klinšaini un akmeņaini. Un ļoti daudzos tūristus atceros, un tos jauniešus, kas Zadarā un pie Balatona ezera skraidīja apkārt, piedāvādami katram tūristam dzīvokļa vai istabas īri uz nakti. Tūrisms sita augstu vilni.
Bet šoreiz gribu pastāstīt par otru Horvātijas seju, ko iepazinu vēl pa visam nesen, kad mēs ar velosipēdiem ceļojām pa Horvātijas ne tik nospodrināto reģionu.
Slovēnijas un Horvātijas robežu šķērsojām pie Bosiljevo un mūsu tālākais maršruts bija ~140km Bosnijas un Hercegovinas virzienā. Šo distanci veicām aptuveni divās dienās, redzot pavisam citu Horvātiju, nekā pirms trim gadiem.
Viesojoties Horvātijas dienvidos nav palikušas vairs nekādas kara sekas, pēc vēl nesenā Dienvidslāvijas kara. Tieši tūrisms “pacēla” valsts ekonomiku un tā no kara atkopās labi, salīdzinājumā ar citām bijušajām Dienvidslājas valstīm.
Jo vairāk mēs tuvojāmies Bosnijas un Hercegovinas robežai ar Horvātiju, jo vairāk nesenā kara liecības redzējām – pamestus ciematus ar pussagruvušām ēkām, kur sienas ložu cauršautas, ceļa malās neskaitāmas brīdinājuma zīmes par vēl nedetonētām mīnām.
Šī bija pavisam cita Horvātija, nekā kā tā, ko redzēju pirms pāris gadiem. Bet šie vēl bija tikai ziediņi, jo iebraucot Bosnijā un Hercegovinā kara sekas ir redzamas un jūtamas ik uz soļa.
Viesmīlība, par ko neviens naudu neprasa
Ja Tu esi tūristiskā vietā, bet neesi gatavs tērēt daudz naudas, tad Tu nevienam tur neesi vajadzīgs. Tā kā mēs šoreiz bijām ne tūristiskajā Horvātijas daļā, mums neviens pakaļ nenesās ar skrejlapiņām un piedāvājumiem izīrēt dzīvokli vai istabu uz natki. Mums neviens neprasīja ieejas makstu, lai apskatītu ūdenskritumu. Mēs izbaudījām patiesu viesmīlību, kur cilvēki ir gatavi dot, neko pretī neprasot.
Pēdējo pus stundu mēs braucām pa lietu. Viss pelēks un apmācies un nekas neliecināja, ka diena varētu uzlaboties. Jau nedaudz izmirkuši iebraucam pilsētā un kā glābiņu no lietus noskatām kādas mājas pajumti. Ārā stāv divi moči un mēs nodomājam, ka moča īpašnieks noteikti neļaunosies, ka mēs te vienkārši paslēpsimies no lietus, jo pats zina, cik neforši ir lietainā dienā būt bez jumta virs galvas.
Paiet viena stunda, tad otra stunda. Lietus nebeidzas. No blakus mājas pie mums pienāk sieviete, un mēs attaisnojaimes, ka tikai slēpjamies no lietus. Sieviete pasmaida un saka, ka šī ir viņas dēla māja un viņš kuru katru mirkli būs mājās, bet lai mēs droši te uzturamies. Tfuuuu. Mēs turpinam stāvēt un cerēt, ka lietus drīz mitēsies.
Pēc neilga laika ierodas nama saimnieks. Mumu intuīcija par viņu ir bijusi patiesa – mājas saimniekam nebūt nekas nebija iebilstams, ka mēs tur atrodamies. Tieši otrādi – mēs tikām aicināti iekšā apsildīties, ieiet siltā dušā un iestiprināties.
Kārtējais apliecinājus par to, ka cilvēciskums nav retums uz šīs planētas.
Jo vairāk sastopos ar cilvēku labestību, jo vairāk man pašai to gribas vairot un dot tālāk. Tāpēc vēlreiz un vēlreiz palaižu lielo paldies kosmosā tiem, kas mums ir palīdzējuši un vēl tikai palīdzēs tad, kad tas ir nepieciešams visvairāk.
