Kā mūs Slovēnijā “adoptēja”

Slovēnijā esam aizsēdējušies, jo ir iesākusies ķēdes reakcija ar velo ķibelēm, kas īsti neļauj mums turpināt ceļu. Pēc negadījuma Itālijā, kā rezultātā tika saliekta velosipēda dakša Pablo velosipēdam, mums bija jāpasūta jauna velo dakša.
Kad beidzot pēc ilgas gaidīšanas Ļubļanā to saņēmām, izrādījās, ka ir saplīsusi vēl viena detaļa, kas nav nopērkama nekur citur, kā pie mūsu velo ražotāja Anglijā, kas atkal nozīmēja gaidīt un vēlreiz gaidīt sūtījumu.
Ražotājs jaunās velo detaļas piegādi solīja divu nedēļu laikā. Mēs saķērām galvu un domājām, kur lai divas nedēļas mitināmies? Teltī? Nu teltī jau varētu, bet mums nepieciešama piegādes adrese, kur saņemt sūtījumu. Velosipēds arī nav īsti darba kārtībā, lai varētu turpināt braukt ilgstoši. Maksāt par viesnīcu uz divām nedēļām arī nav apspriežama. Ļubļanā pēdējo nedēļu mēs jau tā ceļojām no viena couchsērfera pie otra, bet ilgāk kā vienu nedēļu mēs šādi nevarējām turpināt.

Sākām meklēt opcijas ārpus Ļubļanas. Brīdī, kad mēs jau vairs nezinājām, ko iesākt, pēkšņi saņemam atbildi no karstajām dušām (warmshowers) – Esat laipni gaidīti mūsu mājā un palikt tik ilgi, cik nepieciešams, lai atrisinātu visas velosipēda ķibeles. Mēnesi, kaut vai divus. Brauciet tik šurp.

Adoptēti Brodaru ģimenē

Mēs laimīgi devāmies prom no Ļubļanas un tuvējo mazpilsētu Litija (Šmartno pri Litiji). Biju priecīga tikt prom no Ļubļanas un pilsētas kņadas. Slovēnijas lauki ir vienkārši dievīgi un braukt pa klusajiem lauku ceļiem ar velosipēdiem ir vēl dievīgāk. Varbūt, ka Slovēnijas lauki man patīk tik ļoti, tāpēc, ka tie man atgādina Latviju un Latvijas skaisto dabu (neskaitot to, ka mums nav kalnu). Meži, pļavas, tīrumi, labības lauki. Viss zaļš un ārā tik svaigs gaiss. Iedzīvotāju skaists Slovēnijā ir stipri līdzīgs Latvijai, tāpēc arī šeit nav grūti atrast klusus dabas nostūrus, kur Tu vari pabūt viens pats dabā. Tas ir tas, kas man tik ļoti patīk. Visapkārt ir tīrs un cilvēki nemēslo ne mežā ne ceļa malās. Acīm prieks.

Līdz sasniedzam Litiju, manas velo somas bija kļuvušas krietni smagākas. Ceļa malā mūs apturēja kāds vietējais zemnieks, kas dāvāja mums milzīgu maisu ar āboliem.

Tik mīlīgi! Varēšu sacept ābolu rausi, nodomāju pie sevis.

Veiksmīgi ieradāmies Litijā un ar pirmo piegājienu atradām mūsu “māju” nākošajām pāris nedēļām. Brodaru ģimenē ir vīrs ar sievu un trim bērniem, suni un kaķi. No bērniem vecākais ir 24 gadus vecs dēls Žiga, vidējais 22 gadus vecs dēls (nespēju atcerēties to dīvaino slovēņu vārdu) un jaunākā 18 gadīgā meita Jona. Sieva Branka un vīrs Marjans.

Mēs būsim pateicīgi šai ģimenei līdz mūža galam. Broadaru ģimene mūs uzņēma tā, it kā mēs būtu viņu pašu ģimenes locekļi, lika mums justies kā mājās, aprūpētiem un pabarotiem.

Vienu nedēļu mūs “aizsūtīja” uz ģimenes brīvdienu māju – namiņu kalnos, lai mēs varētu baudīt divvientulību un skaistos Slovēnijas kalnus, mieru un klusumu. Marjans teica, ka viņš mūs sūta medus mēnesī, jo kalnu namiņā mūs neviens netraucēs un būsim divi vien, jo tad, kad viņš pats ar sievu tur dodas, viņš jūtoties tieši tā, kā medus mēnesī.

Kalnu namiņš nudien bija fantastisks. Mēs bijām divi vien. Visapkārt tikai kalni un mežs, klusums un miers. Es (kā jau īstena latviete) izmantoju izdevību, lai dotos sēnēs un sarūpēju mums abiem vakariņās sēņu mērci. Pēc ilgiem laikiem varēju atsākt skriešanu, kaut uz pāris nedēļām, kas bija vienkārši lieliski. Skriet un priecāties par brīnišķīgajiem kalniem visapkārt. Pablo pieķērās pat pie grāmatas rakstīšanas, jo nebija interneta, kas novērš uzmanību un bieži “kalpo kā laika zaglis”.

Pēc divām nedēļām mēs veiksmīgi saņēmām sūtījumu no Anglijas un varējām atkal dabūt Pablo velosipēdu darba kārtībā.

Bezgala pateicīgi par Boardu ģimenes viesmīlību un izpalīdzību, un pēc divu nedēļu viesošanās viņu mājā nu bija laiks doties tālāk.

Mīļš paldies, Boardu ģimenei. Cilvēku labestībai nav robežu.