Pēc vairāku nedēļu ceļošanas pa Spānijas vidieni, jāsaka godīgi, biju gaužām noilgojusies pēc jūras un svaigā jūras gaisa. Kā nekā esmu dzimusi Ventspilī un ar jūru man ir īpašas attiecības. Tāpēc liels bija mans prieks, kad pēc braukšanas cauri kalniem un lejām mēs sasniedzām Portugāles Atlantijas okeāna piekrasti.

No Aveiro uz Porto

Vai es iepriekš teicu, ka ļoti ilgojos pēc jūras? Bet pēc vēja, kas parasti nāk komplektā ar jūras klātbūtni, es pilnīgi un noteikti neilgojos. Cīnoties ar vēju iebraucām Aveiro pilsētā vēlā pēcpusdienā. Divas naktis pārlaižot pie warmshowers hostiem, mēs lecam uz saviem ričukiem un dodamies Porto virzienā.

Ceļš līdz Porto paskrien vēja spārniem. Lielākā satiksme uz Porto ir novirzīta pa autobāni, tāpēc mūsu izvēlētais ceļš ir kluss un mierīgs, kas tikai un vienīgi priecē.

Ik pa laikam nejauši uzejam veloceliņus. Viens no tiem veda cauri priežu mežam. Gaiss smaržo pēc jūras un skujām. Brīžiem pat liekas, ka esmu Latvijā, jo gaiss smaržo tieši tā pat. Līkumojot pa velo celiņu, kas veda cauri priežu mežam, sasniedzam pludmali.

Kāds prieks, kāda laime! Metos nost no sava braucamā un, kā bērns skrienu lejā uz pludmali no stāvā krasta.
Ārā spīd silta saulīte un sejā pūš patīkami veldzējošs vējiņš. Brienu basām kājām pa smiltīm un ieelpoju pilnas plaušas ar svaigo jūras un priežu meža gaisu. Manā sejā parādās laimes pilns smaids. Ak, dzīve ir skaista!

Tālāk ceļu līdz Porto turpinām caurbraucot piekrastes pilsētiņas. Tā kā vasaras sezona vēl nav sākusies, pludmales vēl ir patukšas.

Nevaru definēt kas tieši, bet man patīk, kā jūtos, kopš esam ieradušies Portugālē. Izklausās mazliet dīvaini, bet nedefinējamas izjūtas. Varbūt tā ir vienkāršība un pozitīva aura, kas virmo gaisā. Nu vienvārdsakot, man šeit patīk!

Visu dienu esam pavadījuši ceļā, krustojot līku loču piekrastes pilsētiņās, tāpēc tikai vēlā vakara stundā, pilnmēness apspīdēti iebraucām Porto.

Un varu teikt tikai vienu – es iemīlējos Porto!

Porto piemīt īpaša aura. Tāds savs šarmiņš, kas man ļoti patika. Daudzas ēkas pilsētā un vēsturiskajā centrā ir “nolaistas”, bet tieši tas veido Porto “seju”. Un, protams, neaizmirsīsim arī dzan par dekoratīvajām flīzēm. He he.

Pastaiga pa Porto centru var pārvērsties par ļoti sportisku pasākumu, jo šaurās ieliņas iet augšā un lejā, augšā un lejā. Staigāt ar augstpapēdenēm te būtu īpašs izaicinājums, jo lielāko daļu ielas klāj bruģis.

Porto pavadām divas dienas, vienkārši klaiņojot pa pilsētu šurpu turpu, ēdod ķiršus un zemenes, jo esam Portugālē šo ogu sezonas laikā. Garām netiek paiets nevienai beķerejai, jo vienmēr mums ir kārais zobs uz smalkmaizītēm un Portugālē to ir daudz un dažādu, ka gribas nobaudīt visas.

Vienu vakaru izejam ielās, lai redzētu Porto naktsdzīvi. Par to gan varu teikt tikai vienu – nekad vairs! Tā kā Portugālē nav nekādu smēķēšanas ierobežojumu, tad nesmēķētājiem tās ir lielas galvassāpes, tai skaitā man.

Iedomājieties, ir Piektdienas vakars, nakts ļoti silta, virs plus 20 grādiem, visi tusēties gribētāji ir ielās, visi smēķē un spieto ap bāriem un nakts klubiem, nevis iekšā, bet ārā. Bāros dzērienus pasniedz plastmasas glāzēs. Nu tas tāpēc, lai Tu brīvi vari pēc tam pārvietoties un iet, kur vien sirds vēlas. (Šī padarīšana gan man likās gaužām praktiska). Piektdienas vakars Porto ir tā, it kā būtu kāds brīvdabas festivāls. Lai arī esi ārā uz ielas, smēķētāju atstātie dūmi nekur nepazūd, viss ir viens liels mākonis. Nav šaubu, ka jautrība sit augstu vilni, bet nu tā smēķēšana man reāli dod pa nerviem.

Ja aizmirstu par smēķētājiem, tad Porto ir vienkārši burvīga.

Man žēl, ka Portugālē uzturējāmies vien 2 nedēļas un pametot Porto esam jau ceļā prom no Portugāles, lai atgrieztos atkal Spānijā un turpinātu ceļu gar piekrasti.

Portugālē viss ir tuvu. Arī uz kartes valsts ir tikai pirksta gala lielumā. Bet arī dzīvē Portugālē ir ļoti viegli pārvietoties un sasniegt kārotos galamērķus vien dienas laikā. Pametot Porto, pēc divām dienām jau atkal esam Spānijā.

Līdz nākamajai reizei, Portugāle!