Šķērsojot Alpus
Rit jau trešā diena pie Ērika, warmshowers hosta, kas mūs viesmīlīgi uzņem savās mājās, mazā pilsētelē Alpu pakājē Digne Les Bains. Laika prognoze sola vētru kalnos, tāpēc mūsu izbraukšanas diena tiek atlieka dienu pēc dienas.
Tad, kad ārā beidzot sāk spīdēt saule un laika prognoze arī kalnos sola saulainu un skaistu dienu, mēs esam gatavi doties pretī Alpiem.
Pēc trīs dienu atpūtas esam spēka un pārliecības pilni iekarot Col de la Madeleine.
Ierastais rīta rituāls – lēna un negribīga izlīšana no gultas, mēģinājums nr.1 dabūt no gultas ārā Pablo, mēģinājums nr.2 dabūt no gultas ārā Pablo, Pablo ir piecelts, tad kafija, brokastis (šoreiz tipiskā franču gaumē) ar svaigi ceptiem kruasāniem un šokolādes maizītēm no vietējās boulangerie, otrā kafija, mantu krāmēšana velo somās (ja esam apmetušies pie kāda uz vairāk kā vienu dienu, visas mantas vienmēr pamanās kaut kādā veidā tikt ārā no velo somām un būt izmētātas pa visurieni), somu transportēšana ārā no mājas (parasti lifta nav un dzīvoklis atrodas vismaz 3. stāvā), tā kā katram ir 5 velo somas, kāpelēšana augšā un lejā ir ar diviem lāgiem, visu mantu dabūšana uz velo, sirsnīgas atvadas un pateicību vārdi un beidzot esam gatavi atkal doties ceļā.
Col De la Madeleine kalnu pāreju plānojām sasniegt divās dienās. Vienu nakti OBLIGĀTI guļot teltī kaut kur kalnos, kaut kur, kur ir super skaisti un esam tikai mēs divi.
Pirms dodamies ceļā, neliela pietura lielveikalā, lai iepirktu našķus. Pablo turas pie klasiskām vērtībām un sagādā sev šokolādes cepumus ar šokolādes gabaliņiem. Šokolādes nekad nevar būt par daudz. Man cepumi jau “sēž aknās” un iepirkuma grozā lieku vafeles. Gribētos gardās “Laimas” citronu vafeles, svaigas un mīkstas, kas mutē kūst… bet atrodu tikai sapakotās lielveikala zīmola vaniļas vafeles.
Pārsteidzoši, ka nav “Laimas” vafeles Francijā, vai ne? Vēl paķeram paku ar makaroniem un tomātu mērci (klasiskās velosipēdista vakariņas) un esam gatavi doties kalnos.
Ceļš Alpos ved gar upi. Ūdens dzidrs, jo dzidrs. Vēl vakar Ēriks mūs bija atvedis uz peldi kalnu upē. Ūdens bija stindzinoši auksts, bet es tomēr ielīdu saslapināties, lai nav jāklausās, kā es, meitene no Ziemeļiem nevar izturēt aukstu ūdeni. Šodien ar Pablo gan izlaidām peldi, tikai lēnā garā ripinājām aizvien dziļāk kalnos. Ceļš šaurs un klinšains. Ik pa laikam tik piestājam un knipsējam vienu kadru pēc otra.
Diena paiet ātri. Kalnos augšā, kalnos lejā, kalnos augšā, kalnos lejā. Kājās jau iezadzies nogurums. Saule jau gatavojas uz rietu un mēs ieslēdzam trenēto “radaru” (t.i. mūsu izkoptās spējas atrast slēptu vietu telts vietai), lai meklētu naktsmājas.
Abi ar Pablo cīnāmies ar vienu kāpumu. Pablo kā vienmēr ir man priekšā, es lēnā garā dudinu no aizmugures, acu priekšā vērojot kā saule riet un iekrāso visu padebesi spilgti oranžās krāsās. Kāpums stāvs, mīties grūti, bet lēnām uz priekšu tieku.
Te pēkšņi jūtu, ka paliek viegli, it kā mani kāds stumtu. Pametu galvu atpakaļ un kāda sieviete, kas brauca man garām ar mašīnu, palicis mani žēl, izkāpa no mašīnas un sāka stumt mani kalnā. Atspērusies turējās man velosipēda aizmugurē un stūma mani augšā pa kalnu. Un tā labu gabaliņu. Abas smejamies un viņa tik man nopakaļ saka, tagad varēsi savu puisi sadzīt.
Varen jautrs dienas noslēgums.
No rīta mostamies tā paagrāk un gatavojamies prom, jo telti esam uzcēluši ganībās un nevar jau zināt, vai kāds kuru katru mirkli nepielaiž ganības pilnas ar brūnaļām.
Sapakojam slapjo telti, kas no rīta miglas un rasas ir pilnīgi slapja un dodamies prom.
Biju ļoti pārsteigta, cik dzīvelīgi ir slēpošanas ciemi vasarā, jo arī šajā gadalaikā Alpos ir ko darīt, braukt ar velosipēdu pa kalna takām, doties pārgājienos, raftingot, redzējām neskaitāmus paraglaidotājus, kas lidinājās virs mūsu galvām.
Pa dienu veicu nu jau tradicionālo “dušu” kalna upē. Mazgāšanās uz pliko kalna upēs nu jau ir palikusi par tradīciju (nu vismaz siltos laika apstākļos). Tā kā nav īsti zināms, kad tikšu pie īstas dušas, mazgāšanos upē nekad nebrāķēju. Mans spāņu boyfriends gan nav sajūsmā par mazgāšanos upē, jo viņam, redz, tīkot silts ūdens.
Dienas otrā pusē esam sasnieguši Barselonette pilsētu, kas ir pedējā pirms kalna pārejas. Esam saplānojuši veikt vismaz pusi distances kāpuma un pārlaist nakti kaut kur pusceļā līdz Col De la Madeleine. Domāts darīts.
Mums par patīkamu pārsteigumu ceļš ir tik pat kā bez mašīnām un varam netraucēti un mierīgi ripināt augšā un izbaudīt skatus, kas kā no pastkartēm ir visapkārt mums.
Te arī mūsu “apartamenti” Alpos ar brokastīm all you can eat.
Pēc mazliet vēsās nakts un burvīgi saulainā rīta Alpos, mēs turpinājām ceļu, lai beidzot sasniegtu kalnu pāreju.
Un te jau es kalnu pārejas pašā galā, ar platu smaidu sejā, apķērusi stabu, kas norāda, ka esam pieveikuši Col De La Madeleine.
Tas tik bija viens brauciens! Un nu, no kalna lejā un taisnā ceļā uz Itāliju. Buongiorno Italia!
