Pēc 2 nedēļām ceļojot ar velosipēdu pa Portugāles Ziemeļiem bijām atpakaļ Spānijā, lai izbraukātu valsts Ziemeļus, Galīsijas un Astūrijas reģionus.

Tad, kad man Pablo stāstīja, ka šī valsts daļa ir “Spānijas Skotija”, man nebūt neienāca prātā, ka viņš ar to bija domājis regulāros nokrišņus. Savā valgā biju sadomājusies, ka tas ir ainaviskās dabas dēļ, taču jau otrajā dienā esot Galīsijā man tapa skaidrs, ko tieši ar “Spānijas Skotiju” Pablo bija domājis. Gandrīz 2 nedēļu garumā lietus, lietus un vēlreiz lietus. Bet par visu pēc kārtas.

Šķērsojot Minjo upi mēs jau atkal bijām Spānijā. Pārbraucot pāri tiltam pirmā lieta, ko izdarām, ir liekam velo ķiveres galvā, kas Spānijā uz ceļiem ir obligātas. Tā kā mums nav nekādu plānu, kur pavadīt nakti, mierīgā un bez steigas ripinām tik uz priekšu. Nav ne mazākās vēlmes cīnīties ar piekrastes pretvēju, izlemjam braukt pa kalniem. Saule pamatīgi karsē un drīz vien, kad sviedri līst no mīšanās kalnā augšup, sākam nožēlot, ka neizvēlējāmies piekrastes ceļu.

Tur, kur Tu neesi, zāle vienmēr šķiet zaļāka.

Pienāk vakars, sākam domāt par dienas beigšanu, piestājam pie strūklakas, lai uzpildītu ūdens pudeles. Te pēkšņi kāds vīrietis uzsāk ar mums sarunu. Vārds pa vārdam, ko darām, kur braucam, kur nakšņojam utt… un pavisam drīz saņemam uzaicinājumu no tikko sastaptā garāmgājēja palikt pie viņa mājās.

Šonakt ir gaidāms negaiss, kas nerimies ne rīt, ne parīt! Kur jūs liksieties ar to savu telti. Uzaicinu jūs abus palikt pie manis un manas ģimenes. Pats agrāk esmu ceļojis ar velosipēdu. Zinu, ko nozīmē īsta gulta pēc garas dienas uz velo!

Kāda runa! Un esam pieņēmuši laipno uzaicinājumu un pavisam drīz mūsu rīcībā ir viss mājas pirmais stāvs, kur varam saimniekot paši un palikt, cik vēlamies. Esam ne tikai tikuši pie kārtīga jumta virs galvas un mīkstas gultas, bet arī pie kastes pilnu ar ēdamo – makaroniem, olām, cepumiem, pienu, šokolādes batoniņiem, dažādiem zivju konserviem un tikko no dārza saplūktiem lapu salātiem.
Mēs iepazināmies ar mūsu nama tēvu un viņa ģimeni vien pirms 10 minūtēm, bet esam sirsnīgi uzņemti ciemos, kā seni ģimenes draugi.

Cilvēku labestība ir tas, kas mani nebeidz un nebeidz fascinēt mūsu ceļojuma laikā.

Isla de Arousa

No rīta pamostoties, skats pa logu – viss pelēks, smidzina, līst, gāž, smidzina, nelīst, uzspīd saule. Laiks mainās ik pēc 10 min un tas saucās, sveicināta, Galīsija!

Arousas salā mūs gaida meitene Estrella no warmshowers, tāpēc par spīti visam, nolemjam tik un tā doties ceļā, lai vakarā sasniegtu Estrellas māju.

Visu dienu gāž lietus. Esam izmirkuši cauri slapji. Ik pa laikam sevi uzjautrinām – āda taču ir ūdens necaurlaidīga! Tā teikt, uzturam pozitīvu noti par spīti visam.

Vigo pilsētā piestājam uz mirkli pie ostas promenādes, jo ārā ir uzspīdējusi saule un varam mazliet pažāvēt drēbes, kā arī iestiprināties. Pie mums pienāk aprunāties tāds pavecāks pāris. Izstāstām, ko darām, kur braucam utt. Pirms atvadīšanās vecais stiepj pretī roku un dod mums naudu, sacīdams, nav jau daudz, bet kaut vai pusdienām šodien, un iedod mums 8 eiro.

Vai es jau minēju, kā mani fascinē ceļā sastaptie cilvēki?

Vakarpusē veiksmīgi sasniedzam Arousas salu. To ar sauszemi savieno garš tilts. Līdz ko esam pārkāpuši Estrellas mājas slieksni, ārā sāk spīdēt saule. Nu vai nav cūcība?

Estrella ir jauna meitene, studē akvakultūru un mīl ceļot ar velosipēdu. Estrella vakariņām sarūpējusi vietējo specialitāti – empanadu no kukurūzas miltiem. (vienkāršiem vārdiem sakot, empanada ir pīrāgs, parasti vai nu ar tunci vai vistas gaļu).

Pēc gardām vakariņām dodamies uz ostu makšķerēt kalmārus. Estrella ir kaislīga makšķerniece. Kas teicis, ka tā nav sievišķīga aizraušanās? Kādas divas stundas cenšamies tikt pie kalmāriem, bet veiksme nav mūsu pusē. Citiem makšķerniekiem gan veicas un ceļ ārā kalmārus vienu pēc otras. Neko darīt, uznāk lietus un tukšām rokām dodamies mājup.

Laika prognoze vairākām dienām uz priekšu joprojām nav iepriecinoša. Lietus, lietus un vēlreiz lietus. Estrella mūs ārā nedzen un saka, paliekat pie manis cik gribat. Ko mēs arī darām. Vienu dienu laiskojamies pa māju, otru dienu aizbraucam kopā ar Estrellu apskatīt tuvējo Santjago pilsētu, kur čum un mudž no Svētceļotājiem.

Ribeira

Vēl vairākas dienas lietus nemaz nedomā atkāpties. Pirms uzsākot dienu uz velo, mēs tikai nopakojamies ar ūdens necaurlaidīgajām drēbēm un ceram uz kādu saules staru dienas laikā.

Biežais lietus šajā Spānijas daļā parūpējas par to, lai viss būtu sulīgi zaļš. Piekraste ir pasakaini skaista ar klinšainiem krastiem un klusām pludmalēm. Šī Spānijas daļa ir mazāk tūristu iecienīta, laikam jau ne tik saulaino laika apstākļu dēļ, bet tas mūs tikai priecē. Līkumojam pa piekrastes ceļiem caurbraucot mazos zvejnieku ciemus.

Ribeirā mūs uzņem Načo ar savu ģimeni, ar kuru esam sazinājušies caur couchsērfingu. Mēs vakaru pavadām kopā ar Načo ģimeni, baudot gardas vakariņas un daloties ceļojuma stāstos. Esam tik pateicīgi par naktsmājām, jo kārtējo dienu pavadījām braucot lietū.

Muros

Tirkīzzilais okeāns un klinšainā piekraste, koši zaļie eikaliptu koki un tam visam pa vidu mēs traucamies pa līkumotajiem ceļiem augšā un lejā. Muros mūs sagaida Marko. Atkal viens labsirdības un viesmīlības iemiesojums, ar ko mums ceļi krustojušies.

Marko mūs paņem līdzi uz drauga dzimšanas dienas svinībām, kur atkal tiekam kārtīgi pabaroti. Marko daudz stāsta par saviem ceļojumiem. Ar interesei klausos par piedzīvojumiem no Dienvidamerikas, kur arī man kārojas pabūt.

Marko nākamajā rītā dodas prom, taču atstāj mūs savā dzīvoklī, sacīdams, lai ciemojamies tur pēc sirds patikas, kaut vai veselu nedēļu.

Malpica – Coruña – Ortigueira – Foz

Mēs patiesi izbaudījām Galīsiju visās tās krāšņumā. Man, kā īstenai “būt pie dabas cienītājai” brauciens cauri visai Spānijas Rietumu un Ziemeļu piekrastei bija kā saldais ēdiens. Un vēl brīnišķīgāk bija tas, cik patīkamas atmiņas ir pa cilvēkiem, kas ceļā satikti. Visi tie smaidi, laba ceļa vēlējumi, naktsmājas, siltas vakariņas vai vienkārši draudzīgas sarunas uz ceļa ir liela pievienotā vērtība mūsu ceļotāju ikdienā. Un noslēgumam, lai bildes runā pašas par sevi.