Viena diena Venēcijā
No rīta pamostos no tā, kā kaimiņi velk vaļā žalūzijas. Lai arī bijām nolēmuši gulēt no rīta cik gribas, skaļais žalūziju troksnis tomēr mani uzmodina agrāk, kā gribētos.
Es no visas sirds ienīstu tās žalūzijas, kas ir katrā mājā Dienvideiropā. Nu labi, ir forši, ka vari gulēt un gaisma netraucē. Taču tā mūžīgā tumsonība mani izsit no sliedēm, jo tā var nogulēt līdz pēcpusdienai un kādas 12h no vietas, kas nebūt nav vajadzīgs.
Nemaz nerunājot par to, ka tā tumsonība man atgādina tumšos un garos ziemas vakarus, kas ir mums Latvijā. Dienvidniekiem gan to nesaprast, viņi slēpjas no saules, kā no velna.
Pa nakti esam palikuši pie warmshovers hosta Felipes Padovā (pilsēta 40km no Venēcijas), viens feins itālis, zinātnieks, specializējies fizikā, bet mīl izlaist kādu garāku līkumu ar ričuku.
Felipe iepriekšējā vakarā bija uzrīkojis vakariņas draugiem. Kopā bijām 8 cilvēki, 7 nacionalitātes – divi itāļi, meitene no Serbijas, meitene no Krievijas, viens puisis no Rumānijas, Pablo no Spānijas, un es no Latvijas. Nu ļoti internacionāla kopā būšana ar vakariņām serbiešu un itāliešu gaumē.
Pasta ar gailenēm un baravikām, un otrajā Serbu specialitāte – kabaču pīrāgs ar skābo krējumu. Tā teikt kārtējais vakars ar reālāko pārēdienu.
Tikko esam sākuši kustēties un parādījuši kādu dzīvības pazīmi, tā Felipe mūs aicina uz rīta kafiju. Virtuvē ir mega bardaks, kas ir krājies no nedēļas nogales ballītes un vakardienas vakariņu gatavošanas 8 cilvēkiem. Pēc kādām 10 min nelielas trauku novākšanas virtuve sāk izskatīties civilizētāki un sēžamies pie galda malkot kafiju.
Felipe atvainojas, ka mājās nav gluži nekā, ko piedāvāt mums brokastīm. Man gandrīz izsprūk teikums par to, ka itāļi jau tā pat neprot brokastis ēst, jo rij cepumus dienas svarīgākajā ēdienreizē. Tomēr šo teikumu paturu pie sevis un vien nosmaidu. Bet ja godīgi, tad ēstgriba vēl snauž, jo pēc vakardienas mega lielajām vakariņām, kas nebūt nebija plkst. 6, bet gan plkst 10, man vēl ēst negribas.
Pēc rīta kafijas un atvadām no Felipes dodamies Venēcijas virzienā.
Pēc divām nedēļām braucot pa vis neglītāko Itāliju, kādu vien var iedomāties (vienīgais, ko redzējām 2 ned. laikā ir nebeidzami kukurūzu lauki, tomātu lauki, rīsu lauki, un vēl vairāk kukurūzu lauki) esmu priecīga, ka beidzot esam tikuši pie kāda vērā ņemama apskates objekta – Venēcijas.
No Padovas līdz Venēcijai braucam pa velo celiņu, kas ved gar kanālu. Kluss velo celiņš, kur esam tikai mēs un vēl daži pirmdienas rīta braucēji. Kad aptuveni 20km garais velo celiņš ir beidzies, mūsu ceļš ved caur neglītu, pilnu ar smagajām mašīnām, industriālu rajonu līdz sasniedzam Venēciju šķērsojot garo tiltu.
Tā kā esam abi ar velosipēdiem mums nespīd kopā izstaigāt šo tūristu pārpildīto, bet burvīgo pilsētu uz ūdens.
Atrodam vienu tiltu pāri kanālam, kur ir pieejama arī rampa un noenkurojamies parkā Giardini Papadopoli līdzās daudziem pārgurušiem tūristiem. Ieturam nelielas pusdienas ar iepriekš nopirktajām uzkodām lielveikalā un esam gatavi doties izzināt Venēciju. Šoreiz gan uz maiņām, viens paliek sargāt velosipēdus, kamēr otrs staigājas un otrādi.
Es dodos pirmā. Cilvēku pūļi ir nenormāli. Ir gan palaimējies ar to, ka ārā nav traks karstums, bet gan patīkami silts. Abi ar Pablo vienojamies, ka katrs staigāsim kādu stundu, jo mums vakarā no Venēcijas vēl jādodas 40 km, lai nokļūtu pie mūsu couchsērfinga hosta.
Pie sevis nodomāju, ka ar vienu stundu varētu būt pilnīgi pietiekami un, ka kanāli sāks apnikt jau pēc pirmajām 20 minūtēm.
Kad pirmā pus stunda jau pagājusi un saprotu, ka vajadzētu “kātot” atpakaļ uz parku, kur Pablo mani cītīgi gaida. Pēc kādām 15 min saprotu, ka esmu totāli nomaldījusies. Kanālu sistēma ir ļoti viltīga un “izsist no sliedēm” var ļoti viegli. Ceļu atpakaļ meklāju kādas 45 min. Apmaldīšanās bija forša, jo ieklīdu klusās ieliņās, kas bija patīkama pārmaiņa no tūristu pūļiem uz galvenajiem kanālu tiltiem. Man galvā tikai viena doma, cik Pablo būs dusmīgs, ka es tik ilgi čammājos.
Par laimi man, Pablo tikai raidīja dusmīgu skatienu manā virzienā un viņš ātri vien (bez pārmetumiem par manu ilgo prombūtni) nozuda ar savām fotokameras somām un lielo statīvu pa Venēcijas šaurajiem kanāliem.
Nu pasakaina tā Venēcija!
