Batumi, dzimšanas diena teltī un ziemas brīvdienas Tbilisi
Pēc vairāk kā viena gada ceļošanas ar velosipēdu, bijām nolēmuši paņemt nelielu pauzi no ikdienas uz velosipēda un nogaidīt, kad ziema no Kaukāzu kaliem atkāpsies, lai dotos tālāk uz Austrumiem. Par savu atpūtas vietu izvēlējāmies Tbilisi, Gruzijā.
No Batumi līdz Tbilisi
No Batumi mēs izbraucam ļoti vēlā pēcpusdienā. Šoreiz nevis tāpēc, ka mēs esam nelabojami čammas, lai kaut kur agri no rītiem sataisītos, bet gan tāpēc, ka mūsu Batumi mitekļa saimniece Jekaterina negribēja mūs izlaist pa durvīm nepaēdušus. Pārsteigums, vai ne? Paēst tikai brokastis nebija gana labi, mums bija arī jāpaliek uz pusdienām un jānobauda veģetārās kotletes. Abām ēdienreizēm pa vidu tika sagatavota arī ceļamaize līdzņemšanai – cepts siera pīrāgs (tradicionālais gruzīnu khachapuri) un gruzīņu tradicionālās smalkmaizītes.
Ar ļoti pilniem punčiem un tikko saceptajiem pīrāgiem somās mēs beidzot bijām gatavi doties ceļā.
Gruzijas ceļu stāvoklis nav no tiem spīdošākajijem, it īpaši tas attiecas uz ceļiem pilsētās, kur ir meistarīgi jālavierē, lai neiebrauktu bedrēs, kas “rotā” ceļa segumu. Dodoties ārā no Batumi es piedzīvoju savu otro kritienu no velosipēda ever (pirmais kritiens no velosipēda bija vienā no SEBa posmiem Cēsis-Valmiera, kad nomaucu uz acīm braucot pa granšinieku). Tpu, tpu viss beidzā laimīgi un tiku cauri tikai ar mazliet sasistu elkoni un saplēstu velo spoguli. Nu labi, labi un ar trīcošām rokām uz kādām 15 min, jo pamatīgi sabijos, kad pārlidoju pāri savam velosipēdam. Mācība – neblisināt apkārt, bet skatīties uz ceļa.
Janvāra sākumam ārā bija neierasti silts. Pa dienu saule sildīja un bija ap plus 15 grādiem. No velosomas apakšas tika izvilkti šorti un plānie krekliņi, savukrārt cepure un siltie ziemas cimdi tika nolikti somas apakšā, cerībā, ka tos vairs drīzumā nevajadzēs. Lai arī pa dienu bija karsti un arī saules aizsargrēms tika likts lietā, naktī gaisa temperatūra krasi mainījās un no rītiem mūsu ūdens pudelēs bija sasalis un nakšņojot teltī arī vilnas zeķes vēl noderēja. Tā laikam saucas Gruzijas ziema.
Lai arī Melnās jūras piekrastē viss liecināja, ka pavasaris jau teju, teju būs klāt, jo putni čivināja, zālīte jau bija zaļa un arī pumpuri kokos šur tur jau sāka parādīties, bet augstu kalnos vēl daudz sniega, tāpēc nolēmām sevi nemocīt ar bargo ziemu un no Batumi līdz Tbilisi devāmies pa taisnāko un garlaicīgāko ceļu, kas neved pāri kalnu pārejām, bet gan caurbraucām Kutaisi un Staļina dzimto pilsētu Gori.
No Batumi līdz Tbilisi aizminām 6 dienās, ar vienu piespiedu atpūtas dienu pa vidu – manu 31. dzimšanas dienu 4. februārī. “Svinības” noritēja teltī, graužot barankas un prjaņikus, jo ārā lija lietus un visapkārt viss bija slapjš, pelēks un pretīgs. Bet visādi citādi telts celšana uz nakti Gruzijā ir īzī pīzī. Klusu un nomaļu vietu netrūkst, kur var mierīgi pārlaist nakti.
Par dzeršanu un ēšanu runājot….
Garda dzeramā ūdens pieejamība (ūdens krāni ceļa malās, kur tek svaigs kalna ūdens) ceļošanu ar velosipēdu padara ļoti komfortablu. Ūdens pudeles vienmēr var uzpildīt ar svaigu ūdeni, kas tek no kalniem. Arī vakariņas gatavošanu tas ļoti atvieglo, ir kur traukus nomazgāt, gan arī seju no rītiem noskalot.
Arī izsalcis Gruzijā nebūsi. Uz ceļiem bieži ir sastopamas mazās bodītes, kur var nopirkt kārumus (ar kondensēto pienu pildītie riekstiņi man bija ļooooti topā), olas, makaronus, dažādus konservus (tai skaitā Latvijas šprotes eļļā), un šad tad arī svaigu maizīti. Tad, kad ir augļu sezona, tad noteikti visus koka stendus, kas tagad stāvēja tukši un vientuļi ceļa malās, vasarā pilda dažādi sezonālie augļi. Vienīgais, ko janvāra mēnesī no vietējās produkcijas ceļa malās varējām dabūt, bija āboli, kāposti, burkāni un valrieksti. Ā, un nevaru nepiemināt Gruzijas snikeri (vietējie šo kārumu tā nodēvējuši). Tās ir tādas garas desas, kas ir gatavotas no vīnogām, cukura un valriekstiem. Gardas, ja izdodas nopirkt svaigu.
Staļina dzimtā pilsēta Gori
Ceļā uz Tbilisi izbraucām cauri pilsētai Gori, kas ir Staļina dzimtā pilsēta. Neko ļoti ievērības cienīgu tur neatradām. Kā jau daudzās bijušās PSRS valsīts, pelēkā padomju arhitektūra ir redzama it visur un tā ne visai mani vilina un izkalidē. Atmetām arī ar roku apmeklēt Staļina dzimto māju, kas mūsdienās ir ierīkots kā muzejs, tā vietā pasirojām pa tirgu un maiznīcā nopirkām tikko ceptu maizīti un devāmies prom no pilsētas, lai tālāk līdz Tbilisi dotos nevis pa galveno šoseju, bet gan pa mazāku nozīmes ceļu, kas ved cauri ielejai starp kalniem. Šis arī bija mans mīļākais posms ceļā no Batumi līdz Tbilisi. Lielākoties tāpēc, ka uz ceļa bijām vien mēs divi un šad tad arī ganāmpulki ar aitām un ganu. To es saucu par ideālo idilli uz ceļa.
Pēdējos 20km līdz Tbilisi braucām kopā ar diviem cienījama vecuma onkiem, kas bija devušies velo izbraukumā ārpus pilsētas. Viens no viņiem bija ļoti saviļņots, kad uzziņaja, ka esmu no Latvijas un pie tam vēl no Ventspils, jo viņš PSRS laikā tieši tur bija braucis sacenēs trekā un vispār esot bijis čempis. Gruzīni visā visumā ļoti ciena Latviju un latviešus, un bija patīkami pārmaiņas pēc (kamēr ceļojām pa Gruziju) nestāstīt katrai uz ceļa satiktajai dzīvai dvēselai, kas tā tāda Latvija ir un, ka Latvija nav tas pats kas Krievija.
Brīvdienas Tbilisi
Mūsu atvaļinājums no ceļošanas ilga aptuveni divus mēnešus, sākot no janvāra beigām līdz aprīļa vidum. Ko tad mēs sadarījām? Es atstāju Pablo dzīvoties pa Tbilisi, bet pati aizlaidu uz Latviju (ar super lēto wizzair no Kutaisi uz Viļņu), lai nokārtotu sev jaunu pasi, jo vecā jau bija krietni sapildīta ar zīmogiem un vīzām. Bet galvenais iemesls kāpēc atriezos mājās bija, lai satiktu savus mīļos Latvijā un “uzlādētu baterijas” tālākiem ceļojumiem.
Ja nu gadijumā kāds no maniem darugiem šo lasa un ir šokā, ka esmu bijusi februārī Latvijā un neesmu devusi nekādu ziņu, tad varu patiekt vienu, mieru, tikai mieru. Mana vislielākā vēlme bija pavadīt laiku ar savu ģimeni un nedarīt neko, pabūt laukos, klusumā un mierā. Ko es lieliski arī izdarīju un izbaudīju. Tā kā sorry.
Pablo savukārt dzīvojās pa Tbilisi un savu aizraušanos ar fotogrāfēšanu pārvērta par īslaicīgu darbiņu, rīkojot miestarklases fotogrāfēšanā.
Tbilisi mēs izstaigājām un izbraukājām krustu šķērsu. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka bieži vien nācās pārvākties no viena mitekļa uz otra (Pablo pārvācās 5 reizes 2 mēnešu laikā, es gan tikai 3, par cik dzīvojos pa Latviju). Diezgan bieži mēs darījām – neko (tas arī bija galvenais princips atpūtai no ceļošanas un nepārtrauktas pārvietošanās), bet pārējo brīvo laiku no “neko nedarīšanas” mēs veltījām pastaigām pa pilsētu, pārgājieniem pa kalniem, piepilsētas velo izbraucieniem un priecējot vēderu ar neskaitāmiem siera raušiem (khachapuri).
Ceļā uz Armēniju
Pēc Lieldienām un olu krāsošanas mēs bijām gatavi pielikt punktu mūsu atvaļinājumam un enerģijas pilni doties tālāk Armēnijas virzienā.
Mūsu atvadas no Gruzijas izvērtās patīkamas un pilnīgi ne tādas, kā plānotas. Kādu vienu stundu pēc izbraukšanas no Tbilisi mūs pārsteidza pērkona negaiss. Piecu minūšu laikā mēs jau bijām cauri slapji un cīnījāmies ar nežēlīgu pretvēju. Te pēkšņi vējš iepūta manas bikses ķēdē un biju paralizēta kādas 5 minūtes, kamēr beidzo izdevārs atbrīvoties no ķēdes gūsta, bet pametot acis uz ceļa un vairs nekur neredzēju Pablo. Pie sevis nodomāju, kā tik ātri viņš varēja pazust no mana redzes loka, jo tādā pretvējā ātri nekur aizmīties nevar. Es nolemju turpināt ceļu, domādama, ka gan jau kaut kādā brīdī uz ceļa satiksimies. Pēc laika dzirdu, ka mani it kā kāds sauc… skatos visapkārt, bet neredzu Pablo. Turpinu ceļu, bet pēc laika atkal dzirdu, ka kāds mani sauc. Beidzot ieraugu Pablo, kas māj ar rokām un nežēlīgi mēģinam mani sasaukt jau krietnu gabalu aiz manis. Viņam vējš nopūta cepuri un aiznesa to līdz celtniecības materiālu bāzei, kas atradās ceļa maļā. Strādnieki ieraudzīdami cauri slapjo Pablo uz velosipēda un, protams, tika ieaicināts iekšā ofisā.
Drīz vien mēs abi jau sildījāmies ar karstu tēju un žāvējām drēbes pie sildītājiem. Pēc otrās tējas iztukšošanas galdu sāka pildīt dāžādi ēdieni. (Brīnumainā kārtā nekādi alkaholiskie dzērieni netika celti galdā un mēs nopriecājāmies, ka tiksim sveikā un skaidrā cauri, kas parasti, ja esi aicināts pie galda ar gruzīniem tā nenotiek). Lai arī brokastojuši bijām tikai vien stundu atpakaļ, nepieklājīgi būtu atteitkies, tad nu mēs arī kārtīgi ieturējāmies, kamēr visiem stāstīju par manu un Pablo ceļojumu ar velosipēdu apkārt pasaulei.
Apspriežot laika ziņas, gruzīni mums noziņo, ka laika apstākļi nemainīsies un šodien ir briesmīga diena, lai turpinātu ceļu un piedāvā mums nakti pārlaist tur pat būvmateriālu bāzes ofisā. Bet tā kā ir tikai agra pēcpusdiena, mēs īsti negribam jau apstāties. Noraidod piedāvājumu pārlaist nakti tur, dīrz tiek pieņemts lēmums, ka mūs ar busiņu aizvedīs uz Armēnijas robežu. Kas tad ir nieka 70 km ar auto, viens no gruzīniem nosaka. Drīz vien mēs stūķējām somas un veļukus busiņā un bijām ceļā uz Armēnijas robežu.
Pretvējš jau bija aiz muguras un arī trakie lietus mākoņi bija garām un mēs bez problēmām šķērsojam Armēnijas/Gruzijas robežu. Pie Armēnijas robežkontroles lodziņa armēnis ar mani vēl kārtīgi iekoķetē, līdz palaiž mani tālāk un esam laipni ieaicināti Armēnijā.
Nākamajā ierakstā par to, cik patīkami mūs pārsteidza valsts, par kuru tik pat kā nebija nekādu priekšzināšanu.
P.S. Apsveicu, ja esi ticis līdz šī bloga ieraksta beigām…. bet nobeigumā, gribēju piebilsts, ka šobrīd nu jau otro mēnesi apceļojam Irānu un iepazīstam šīs pretrunīgās islāma valts kultūru un viesmīlīgos ļaudis.
