Konglor alas ekspedīcija 3 diena

Beidzot pienākusi tā diena, kad plānojam sasniegt brauciena galveno apskates objektu – Konglor alu.

Konglor ala ir lielākā ala visā Laosā. Tās garums ir 7,5km un augstums alā vietām sniedzas pat līdz 70-80metriem. Alas otrā pusē atrodas Ban Natane ciems, kas saglabājies vēl ļoti autentisks. Vietējie tur dzīvo ļoti vienkāršu un pieticīgu dzīvi. Tūristiem tiek piedāvāts nakšņot kādā no vietējo iedzīvotāju mājām un izbaudīt lao viesmīlību un izjust uz savas ādas, kā patiesībā aizrit cilvēku dienas dzīvojot šajā ciemā. Arī mums izdevās iegūt neaizmirstamu pieredzi nakšņojot pie vietējiem ciemā Natan. Bet par visu pēc kārtas.

Agri no rīta jau dodamies ceļā, jo esam patīkami satraukti sasniegt mūsu kāroto galamērķi. Ceļā laipojam cauri govju ganāmpulkiem, laiskām cūkām, kas iznākušas ceļa vidū pagulēt, neskaitāmiem mājputnu bariem. Vietām man nākas iet gabaliņu ar kājām, jo ceļš divatā uz motocikla nav izbraucams, bet tas viss tīrais nieks un piederas pie lietas.

Pēc pāris stundu brauciena esam sasnieguši Konglor alu. Dodamies noorganizēt mums vietējos, kas vedīs cauri alai. Vieta un dabas skati šeit fantastiski. Upes ūdens dzirds jo dzidrs, skaidri var redzēt upē peldošās dažāda lieluma zivtiņas.

Uzlokam bikses, nomainam apavus, ieslēdzam savu lukturīti un esam gatavi doties alā. Brauciens ilgst vairāk kā1h. Viss brauciens tumsā. Laivas vadītājiem (laivā divi vadītāji, viens priekšā rāda ceļu, otrs aizmugurē stūrē) uz galvas lukturīši, lai spīdinātu kaut kādu gaismu, lai redzētu ceļu.

Ala ļoti līkumaina un nespēju saprast, kā vietējie neapmaldās šajā lielajā, līkumainajā labirintā. Bet savu amatu viņi prot un par to, ka vadītāji nezinātu ceļu neliecināja nekas. Neliegšos, ka brauciens bija ļoti, ļoti bailīgs, jo visapkārt tumsa, bet tajā pašā laikā ļoti interesanti un satraucoši piedzīvot ko vēl nebijušu un saņemt savu devu adrenalīna.

Bet tagad pati biedējošākā daļa…. ikpa laikam mums bija jākāpj ārā no laivas, lai vadītāji pārnestu to pāri seklākām vietām, kur nevaram tik cauri. Šajos brīžos dabūjām brist pa ūdeni kādu gabaliņu, bet pēc laika jau saņemjam atļauju kāpt atpakaļ laivā. Sēžot laivā redzu, ka vienam no vadītājiem uz biksēm uzrāpies skorpions. Jēzus Marija, es tā pārbijos, jo tik pat labi tas skorpions varēja būt arī uz manas kājas. Smieklīgākais bija tas, ka mūsu šoferis skorpionu nospieda kā vistīrāko nieku. Apmēram tā, kā mums nosist mušu. Pie sevis domāju, bet skorpioni taču ir indīgi, tie kož!!!!! Tajā mirklī gribējās mukt prom un skriet kur acis rāda, taču šoreiz neesmu situācijas noteicēja un mēģināju likt pie malas savu kukaiņu fobiju.

Izbraucot alas otrā galā – tavu skaistumu. Visapkārt kalni un upē kristāldzidrs ūdens. Tāds miers un klusums, putiņi čivina. Neskarts dabas nostūris. Fantastika. Aizmirsušās visas bailes, gan no kukaiņiem gan klaustrofobijas, uzturoties tik ilgi slēgtā un tumšā telpā. Brauciens izvērties neaizmirstams.

Ar to mūsu piedzīvojumi nav galā. Nolemjam nakti pārlaist Ban Natane ciemā un savām acīm redzēt kā šeit dzīvo vietējie alas otrā galā. Bet par to stāstīšu nākamajā reizē.