Latvieši Āzijā
Būs jau 5 mēneši pagājuši kā aizbraucu no Latvijas piedzīvojumu meklējumos uz DA Āziju. Kopš tā laika neesmu sastapusi nevienu latviešu tautieti. Tas šķiet diezgan likumsakarīgi, ņemot mērā mūsu Tēvu zemes lielumu (vai mazumu) visas plašās pasaules kontekstā.
Kad ceļojām Lasoā, kādā resotrānā uzsāku sarunu ar tās Kanādā dzimušo īpašnieku. Pirmais jautājums kā vienmēr ir – no kurienes Tu esi? Es lepni paziņoju, ka no Latvijas, taču negaidu, ka manam sarunu biedram būs kaut mazākā nojausma, kur mana valsts vispār atrodas. Tam visam bonusā vēl mēģinās atkārtot vārdu Latvija kādas 5 reizes, līdz tas tiks pareizi izrunāts. Šāda shēma atkārtojas principā gandrīz katru reizi, kad es saku, kas ir mana dzimtene. BET – tavu brīnumu, mans sarunu biedrs saka, nē, nevar būt. Tā nu gan ir sakritība. Tik maza valsts un jau otrais latvietis, ko satieku šonedēļ.
Tieši dienu iepriekš, kāds puisis no Latvijas devies prom tālākos ceļojumos pa Āziju, taču abi kopā 7 dienas ceļojuši pa Laosas centrālo daļu. Tad nu šis vīrs jau bija izglītots, kas attiecas Latvijas jautājumā.
Es tikai nosmēju, ka nav godīgi, ka man neizdodas satikt nevienu, kas būtu no Latvijas.
Atzīstu sev, ka mazliet tomēr pietrūkst lietot savu dzimto latviešu valdodu. Bet nu neko darīt, jūtos ļoti unikāla un īpaša šajā pasaules plašumā,jo tuvumā nav man līdzīgo. Turpinu izglītot pārējos ceļotājus par to, kas tā tāda Latvija ir.
Kādu dienu sērfoju internetā, meklējot kādu noderīgu informāciju par Kambodžas galvaspilsētu Pnompeņu un netīšām uzgāju blobu – www.dzivekambodza.lv. Blogs ir par divu latviešu dzīvi un ceļojumiem Kambodžā.
Zane strādā par matemātikas skolotāju internacionālā skolā Pnompeņā. Mikam ir palaimējies strādāt jebkurā pasaules malā, jo nodarbojas ar mājas lapu izstrādi.
Nebija divu runu, ka jāsazinās ar Miku un jāsazīmē tikšanās Pnompeņā.
Satikāmies uz gardām vakariņām un alus kausa kādā vietējā restorānā. Dalījāmies savos ceļojumu stāstos, Zane ar Miku stāstīja par savus pieredzi un kā tas ir latvietim dzīvot tik ļoti neierastā vidē.
Bija patiešām jauki pēc 5 mēnešu pauzes satikt savus tautiešus.
