Nakts ar ugunsdzēsējiem un kā mūs gandrīz salaulāja

Sapirkušies paiku esam gandrīz gatavi doties telts vietas meklējumos ārpus Vanadzor pilsētas, bet vilka apetītes dzīti mēs tur pat pie veikala durvīm katrs norijam pa 3 virtuļiem, kas pildīti ar dievīgu vārīto krēmu. Esam tā izsalkuši, bet tomēr piebremzējam sevi nesaēsties saldumus, bet gan vēlāk pagatavot makaronus ar tomātu mērci un sieru, par ko sapņojām jau todien, kad prīmuss noplīsa.

Kamēr krāmējam mantas un kārtējo reizi mainam drēbes, ap mums sāk sarasties ziņkārīgo pulciņš un sākam atbildēt uz klasiskajiem jautājumiem un apgalvojumiem – no kurienes jūs esat? Uz kurieni jūs braucat? Nē, jūs nevarat šonakt gulēt teltī, jo ārā ir auksti. Nē, jūs nevarat ar velosipēdiem no šejienes aizbraukt līdz Erevānai, jo pa vidu ir kalni! Kad ziņķārīgie sāk izklīst esam gatavi doties tālāk.

Braucam cauri Vanadzor pilsētai, kas šķiet drūma un pelēka. Drūma un pelēka ne tikai tāpēc, ka ir sācis jau satumst, bet gan tāpēc, ka pelēkā PSRS laiku arhitektūra uzdzen pelēkumu. Ik pa laikam jaunieši uz ielas mums nopakaļ uzsauc un uzmundrina mūs, tādā veidā lepni izrādot savas angļu valodas zināšanas.

Pablo ceļa malā ierauga ugunsdzēsēju depo un viņa sejā parādās plats smaids un man uzreiz top skaidrs, ka šo nakti mēs visdrīzāk pārlaidīsim ugunsdzēsēju apartamentos. Tieši tā tas arī notiek. Tiekam laipni aicināti iekšā uz tēju, cepumiem un maizītēm, līdz vakars sāk iekarst un piepīpētās ugunsdzēsēju kazarmu virtuves garo galdu nomainam pret piepīpētu barčiku ielas pretējā pusē.

Tiek tušots viens alus kauss pēc otra (ne reizi vien iedomājos, kas notiek, ja nakts vidū ir izsaukums un puse no šī vakara dežūrējošās ugunsdzēsēju brigādes ir “burās”, bet laikam Armēnijā viss ir iespējams)

….un mēs visi jautri pavadam laiku, spriedelējot par mūsu ceļojumu ar velosipēdu apkārt pasaulei, par Armēniju, armēņu viesmīlību un par to, kādi labi draugi nu mēs visi tagad būsim. Vienā brīdī armēņi ir gatavi mani un Pablo vest salaulāties, jo viņuprāt mums tā kā būtu pēdējais laiks vīt gredzenus. Kaut kā man izdodas iereibušos armēņus no šīs muļķības atrunāt un visi dodamies atpakļ uz depo, kur vakars vēl solās turpināties, jo, ja jau esam Armēnijā, tad kur nu beigt vakaru, bez Ararata (konjaka).

Mēs ar Pablo jau sen esam pārguruši un tik skatamies pulkstenī, jo saportam, ka šonakt nebūs nekāda gulēšana. Man izdodas kaut kā no konjaka atrunāties, bet Pablo gan tik labi neviecas, šim nākas tukšot vienu glāzi pēc otras. Kad pulkstens rāda jau pāri 3 no rīta, un, kad Ararata pudele ir tukša, beidzot varam uzsākt sarunu par gulēšanu. Pablo dodas uz piepīpēto ugunsdzēsēju guļamtelpu, bet es palieku ar dispičeri Nelliju dežūrtelpā un izklāju savu matraci un liekos gulēt. Atlikušās 4h tā īsti iemigt arī neizdodas un jau plkst. 7 atskan modinātājzvans un visiem jāceļas. Pablo arī natks nav bijusi no vieglajām, jo vispār nav spējis acis aizvērt, jo 8 no 10 džekiem esot krākuši kā traktori, vēl TV visu nakti uz pilnu klapi.
Nakts ir bijusi varen interesanta, bet ne bez sekām. Pablo ir gluži vienkārši beigts, bet es vēl kaut kā turos, jo man vismaz izdevās atrunāties no vakarnats dzeršanas. Rīta kafija, fočēšanās un atvadamies no ugunsdzēsēju brigādes.

Rīts ir ļoti aukst, bet saulains. Zilas debesis, saulīte un visapkārt sniegs. Arī ceļš malziet apledojis. Cepure galvā un biezie ziemas cimdi rokā un dodamies ceļā. Tieši šodien mums ir divas kalnu pārejas un pēc vakardienas ballēšanās tas diez vai ies viegli.

Pēc kārtīgām brokastīm sajūtamies nedaudz labāk un turpinam ceļu Vanadzor – Dilidžan. Pa tik briesmīgu ceļu braucu pirmo reizi. Pretī braucosās mašīnas nebrauc pa tām paredzēto ceļa pusi, bet taisa zig zag, lavierējot pa mazākām bedrēm, jo ceļš praktiski ir vienas vienīgas bedres.

Pablo ir krietni aiz manis, jo, lai arī ceļa kvalitāte ir slikta, tad ainava gar ceļu ir burvīga. Pablo tik ķer vienu kadru aiz otra. Es vienkārši priecājos un baudu sniegotos kalnus, kas ir mums visapkārt.

Agrā pēcpusdienā esm tikuši pāri pirmajai kalnu pārejai un ripinam lejā uz Dilidžan pilsētu, kur ieturam vieglas pusdienas (jau atkal tur pat pie veikala noēdam iepirktos šokolādes cepumus un izdzeram pa krūzītei piparmētu tējas) un Pablo man paziņo, ka mums drīzumā vajadzētu atrast vietu, kur apmesties, jo diez vai mēs varēsim tik līdz Sevanas ezeram šovakar. Es gan jūtos enerģijas pārpilna (laikam svaigā kalnu gaisa iespaidā) un man liekas, ka tikt līdz Sevanas ezaram būtu tīrais nieks. Vai tad pirmā kalnu pāreja, es nosaku nereālākā pārliecībā! Oj, kā es maldījos, kā es maldījos tā domādama.

Ceļš no Dilidžan pilsētas līdz Sevanas ezeram vijas līku loču augšā pa kalnu un ir ļoooooti tālu no kaut kā ko saukt par vieglu. Tad, kad liekas, ka diez vai daudz kāpuma vēl ir atilicis, izgriežoties no kārtējā līkuma ieraugi, ka ceļam, kas vijas kā čūska, gals vēl nekur nav saredzams. Pablo ir gatavs mani nožmiegt, jo pēc negulētās nakts un neskaitāmiem mēriņiem viņš šodien nav nekāds “karoga nesējs”, bet es tik triecos tālāk un tālāk. Arī manas kājas ir kā svins, bet tā kā mums nav citu iespēju, kā turpināt ceļu, es tik minu pedāļus un slauku sviedrus no pieres.

Brīdī, kad jau likās, ka visas spēka (gan fiziskā gan mentālā) rezerves bija izsmeltas, bet mums vēl tāls ceļš priekšā – ceļa malā piestāj busiņš. No tā izlec divi smaidīgi džeki un jautā – Vai jums vajadzīga palīdzība? Tajā brīdī likās, ka šos abus pats Dievs mums atsūtīja (lai arī nevarētu sevi saukt par ticīgu), bet mēs bijām glābti.

Arī Pablo sejā parādījās milzīgs atvieglojums un pat smaids. Aleluja. Mēs esam glābti. 10 minūšu laikā mūsu velosipēdi un somas tika sakrāmēti busiņā. Mūsu tikko iegūtie draugi tā arī pateica, ka mēs neesam īsti normāli, ka šādā veidā ceļojam. Nu kam tādas mokas, šie mums prasa! Mēs tik smejam un ēdam kūku, ar ko tikko bijām sacienāti.

Viens, divi un ar auto jau pavisam drīz esam kalna pārejas pašā galā. Tur snieg sniegs un putina. Mēs ar Pablo sasmaidam – un mēs tā sapņojām par burvīgu nakti pie Sevanas ezera, bet te sniegs un putenis. Puiši mums uztaisa mini ekskursiju pie ezera, bet ilgi uzkavēties tur neprasās, jo vējs rauj matus nost no galvas un ir stindzinoši auksts. Ezers gan iespaidīga lieluma un skaists.

Mūs abus ar visām pekelēm izlaiž pilsētā Hrazdan, kur esam sarunājuši couchserfera hostu šim vakaram – Armēnijā dzīvojošu ekvadorieti, angļu valodas skolotāju, un visādi citādi super truper džeku – Džošua.
Mēs kopā pavadam jautras divas dienas, mielojoties ar ļoooti gardām Džošua māsas gatavotām maltītēm (arī Džošua māsa ar savu ģimeni pārcēlusies uz dzīvi no Amērikas uz Armēniju, vienkāršāku un patiesāku dzīvi meklējot), spēlējot kārtis, spriedelējot ar dzīvi Armēnijā, baudot karstā avota vannas Armēnijas kalnos.

Šoreiz lieku punktu un nākamreiz turpināšu par mūsu piedīvojumiem Armēnijā un Irānas vīzas kārtošanas perepētijām.