Neveiksmīgs pavasara meklējums Armēnijā

Armenijas kalni ziema

Jāsaka godīgi, ka pirms došanās uz Armēniju man par šo valsti zināms bija diezgan maz. Vien tas, ka Armēnija bija pirmā valsts, kas pieņēma Kristietību un, ka Osmaņu impārijas laikā armēņi cieta no nežēlīga genocīda, kura laikā tika nogalināti teju 2 miljoni armēņu, un tas, ka Armēnija bija viena no bijušās Padomju Savienības valstīm. Ticiet vai nē, bet šī ir galvenā zināšanu bagāža, ko derētu zināt, pirms došanās uz Armēniju. Ak un vēl tas, ka nāksies dzert daudz konjaka.

Nu jau ir pagājuši vairāki mēneši (pa Armēnijas kalniem un lejām ripinājām martā), kopš mēs pabijām Armēnijā, bet manā atmiņā un sirdī šim pasaules nostūrim ir īpaša vieta. Lai arī Armēnija ir nabadzīga valsts un ar skarbu vēsturi, bet sirds siltumu un labestību armēņiem nekādi grūtie laiki nav spējuši mainīt. Un kas par dabas skaistumu!

Armēnijas robežu šķērsojām vēlā, lietainā un miglainā pēcpusdienā. Kad armēņu robežkontroles smaidīgais džeks ir kārtīgi izflirtējis ar mani, saņemu pasē Armēnijas zīmogu un ar smaidu sejā ieripoju nākamājā, pārsteigumu pilnajā kaukāzu zemē – Armēnijā.

Mūsu plāns ir doties uz Erevānu, škērsojot Alaverdi, Vanadzor, Dzilidžan pilsētas, piestājot pie Sevanas ezera, pirms traukties pa kalniem lejā līdz Armēnijas galvaspilsētai Erevānai.
Diezgan šaušalīgs skats paveras uz Dedebas upi, kas atrodas balkus Gruzijas un Armēnijas robežkontroles punktiem. Upe izgājusi no krastiem un sev līdzi nes milzum daudz plastmas pudeļu. Radās iespaids, ka atkritumu šķirošana Amēnijā nozīmē visu izgāzt upē. Kaut kā ar dabas aizsardzību Āzijā pieklibo. Neviens nevīžo aiz sevis atkritumus savākt, kā rezultātā ceļmalas ir pārvērstas par mini izgāztuvēm. Skumji.

Ilgi nevilcinoties pierobežā mēs turpinām ceļu, pa lielam vien zinot to, ka turpmākās dienas nebūs nekāda medus maize, jo dosimies kalnu virzienā (tai skaitā jāpārvar divas kalnu pārejas, kas ir ap 2000 m.v.j.l.), kas savukārt nozīmē baudu acīm, jo par kalniem skaistāki mēdz būt vēl citi kalni.

Esam miglas ieskauti un virs mūsu galvām sastājuši draudīgi lietus mākoņi, kas sagādā mums zināmas raizes par to, kur pārlaist nakti un kā izvairīties no pilnībā izmirkušas telts. Saprotam tikai vienu, jo tālāk kalnu virzienā dosimies, jo lielākas lietus iespējas, jo kalnos nekad neko nevar zināt, te tev lietus, te tev sniegs un sals. Nelielo smidzināšanu drīz jau nomaina kārtīgs lietus, iztālēs dzirdams pērkons un saredzams zibens. Tālumā ieraugam benzīntanku un esam neizsakāmi laimīgi, jo klusībā ceram, ka armēņi mūs nepametīs nelaimē un negaisā, bet gan ļaus pārnakšņot zem jumta.

Tev varētu interesēt:
Ceļojums pa Vidusjūras piekrasti Spānijā

Mūsu klusā cerība piepildās un pavisam drīz mēs jau sēžam apsildītā benzīntankā uz mīksta dīvāna, dzeram tēju un tērzējam ar armēņiem par ceļošanu, par Latviju, par bijušo PSRS, par Spāniju, par politiku un par tuvojošos armēņu genocīda 100 gadadienu. Vēlāk vakarā mums tiek uzlikti muļķiki, lai labāk nāktu miegs, jo šonakt benzīntanka šefs mūs izguldīs automazgātavā, par ko mums baigais prieks, jo nakts vidū tur mūs neviens netraucēs, tur būs vēsāks nekā benzīntanka pārkurinātajā ofisā un mums būs mierpilns miedziņš. Vēl īsi pirms došanās gulēt mēs tiekam cienāti ar baltmaizi, sieru un vārītu olu un udzeramajā sņabis (no kā mēs pieklājīgi atsakāmies), bet benzīntanka šefs cītīgi uzstāj tomēr iedzert, jo savādāk būšot naktī auksti. Mums tomēr kaut kā izdodas izvairīties no naksnīgās dzeršanas un drīz vien kārtojam mūsu migu automazgātavā.

Nakts automazgatuve

No rīta pamostamies kā svaigi gurķīši un esam gatavi doties atkal ceļā. Atvadas un paldies izpalīdzīganiem armēņiem benzīntankā.

Rīts ir nepiedienīgi auksts un es nesaprotu, kur pie velna ir pavasaris. Pēc pāris studnām sākam just izsalkumu un piestājam, lai pabrokastotu. Atrodam feinu vietiņu ar piknika galdu, izkrāmēju visus brokastu ēdamos, bet tavu nelaimi – mūsu prīmuss ir čupā. Nevar iedarbināt. Man panika, jo tas nozīmē, ka mana ierastā kafeīna deva izpaliks uz nezināmu laiku. Arī ceptas olas izpaliek un brokastīs ēdam maizi ar maizi un cepumiem. Skaidrs ir viens, mums gribot negribot šodien ir jātiek līdz pirmajai pilsētai Alaverdi, kur sagādāt ēdamo.

Ceļš vijas pa labi, pa kreisi, uzminam kalnā un tad atla lejā. Lai arī joprojām viss ir pelēks un apmācies, izbaudu braukšanu. Satiksme ir minimāla, bet katrs garām braucošais auto uzpīpina, kas ir viennozīmīgs sveiciens mums, velobraucējiem. Ceļa kvalitāte….nū…. ir pa bedrēm ir jāpalavierē.

Vai es jau minēju, kopš iebraucām Armēnijā ir sajūta, ka atgriežos avēsturē? Žiguļi, moskviči, zaparožici, ņivas, bobiki, oranžie aizvēsturiskie busiņi (atceros, ka ar tādiem braucām pamatsoklas ģeogrāfijas ekskursijās ļoti sen atpakaļ), arī aizvēsturiskie mikroautobusi, nu tie kas bija sarkans ar baltu. Ceļa malās ik pa laikam redzam vecas, pamestas rūpnīcas ēkas no bijušajiem PSRS laikiem, kā atgādinājums, ka kādreiz Armēnijā bijuši labāki laiki. Uz pārtikas veikaliem joprojām saglabājušies vecie uzraksti krievu valodā.

Par kaut kādiem restorāniem vai ēstuvēm ārpus Armēnijas galvaspilsētas var aizmirst (vismaz mums nelaimējās ēstuves uziet). Mazpilsētās un laukos cilvēki dzīvo ļoti pieticīgi un ēšana nontiek mājās. Tā kā mūsu prīmuss ir kaput, esam sarūgtināti, ka neatrodam ēdnīcu, kur varētu uzēst siltu zupiņu un dabūt kādu siltu siera pīrāgu. Tā vietā bodē sapērkam našķus, lavašu (kas šeit ir nereāli gards) sieru un vēl našķus. Man seja izplaukst smaidā, kad arī Armēnijā pārtikas veikala plauktos ieraugu Rīgas šprotes un jau atkal (tā pat kā Gruzijā) es Pablo nereāli lielos – re, re, šīs ir Latvijas šprotes. Hehe.

Tev varētu interesēt:
Ceļojums ar velosipēdu apkārt pasaulei turpinās

Ceļojot Armēnijā krievu valoda ļoti noder. Jaunie gan ne visai to pārvalda, bet gados vecāki cilvēki labprāt tērzē ar mani krievu valodā. Kad piestājam pie bodes, vai ceļa malā nereti pie mums pienāk kāds armēnis un ar interesi klausās mūsu ceļojuma plānos. Atvērti un ļoti komunikabli tie armēņi.

Tad kad mūsu spidometrā ieraugam, ka esam pa dienu veikuši nepieklājīgi daudz kilometrus (ap 80) nolemjam, ka būtu laiks mest mieru. Mūsu iecere atrast kārtējo benzīntanku beidzas ar neveiksmi un uzceļam telti upes krastā. Vēl ir agrs un gaišs un tāpēc es paziņoju, ka kuršu ugunskuru. Atgādinu, ka pēdējās dienas ir lijus lietus un viss ir pilnīgi izmircis, bet mana apņēbība uzkurt ugunskuru un uzvārīt makaronus vakariņās ir neapstādināma. 30 min cītīgi mēģinot aizdedzināt ugunskuru, kuru esmu uztaisījusi no slapjiem sprunguļiem, es beidzot atzīstu sakāvi un metu mieru operācijai ugunskurs. Ielienam abi teltī, ēdam lavašu ar sieru un piesapņojam klāt, ka ēdam no milzīga katla, kas pilns ar makaroniem ar tomātu mērci un kausētu mocarellas sieru.

No rīta esam priecīgi, jo pa nakti nav lijis lietus un mūsu telts ir tik pat kā sausa (patiesībā pareizāks apzīmējums varētu būt – tik pat kā slapja), sapakojamies, brokastīts tas pats kas vakariņās – lavašs ar sieru, un atkal dodamies ceļā. Rit diena nr.2, kopš savā “sistēmā” neesmu dabūjusi kafeīnu, bet kurš gan skaita….
Tā vien liekas, ka mēs nekur uz priekšu neesam tikuši, jo ceļš tik ved kalnā un tūlīt pat arī traucam no kalna lejup un tā jau trešo dienu. Visu dienu tā arī ripinām, līdz pēcpusdienā sākam doties augšā pa serpentīna ceļu. Jo augstāk tiekam, jo tuvāk draudīgajiem lietus mākoņiem un biezajai miglai. Drīz vien lietus arī ir klāt un mēs laimīgā kārtā tiekam paslēpties – jā, jau atkal benzīntankā. Tur tiekam cienāti ar karstu tēju un benzīntanka džeki mūs informē par sniegu, kas gaidāms pa nakti un visu nākamo dienu. Šī ziņa mūs īsti neiepriecina, bet klusībā ceram, ka sniega nebūs un rīt varēsim turpināt ceļu.

Tev varētu interesēt:
Viena diena Venēcijā

Nakti pārlaidām benzīntankā. Šoreiz mūs izguldīja tukšā benzīntanka telpā, kur tieši mums saslēdza sildītājus, ka varējām pa nakti izmesties uz t krekliem. Vakariņās atkal lavašs ar sieru un dodamies uz guļu. No rīta paveru acis, cerībā, ka prognoze par sniegu nebūs piepildījusies, bet pirmais, ko ieraugu, ka zemi klāj balts sniedziņš un tas joprojām snieg lielām pārslām. Nē, nu nopietni, kur ir pavasaris? Whatsapā čatojam ar mūsu potenciālo hostu Erevānā, un viņa mums paziņo, ka tur spīd saule, putni čivina un ārā ir plus 20 grādi. Mēs esam kādus 100km no Erevānas, bet šeit ne miņas no pavasara, jo visur sniegs. Tieši šobrīd man uznāk vēlme būt apveltītai ar teleportēšanās spējām. Teleportēšanās man nespīd, tāpēc iekārtojamies benzīntanka uzgaidāmajā telpā uz vēl vienu garu un garlaicīgu dienu, gaidot laika apstākļu uzlabošanos.

Uz vakara pusi sniegs ir nokusis un vairs nesnieg, nolemjam doties uz 20km attālumā esošo Vanadzor pilsētu, kur mums jāatjauno pārtikas krājumi. Laimīgā kārtā pa dienu Pablo izdevās salabot mūsu prīmusu, kas nozīmēja lavaša ar siera diētas beigas.

Savelkam siltos ziemas cimdus, cepures un traucamies prom no benzīntanka uz Vanadzor pilsētu. Pārtikas veikalā sapērkamies ēdamos un steidzam doties ārā no pilsētas, lai atrastu, kur uzsliet telti. Ārā ir krietni zem 0 grādiem. Esam pārsaluši un ne īpaši tīk doma nakti pavadīt teltī. Bet par to, kāda izvērtās mūsu natks pilsētā Vanadzor pastāstīšu nākamreiz. Varu vien minēt, ka mūsu nakts mājas meklēšanā tika iesaistīta vietējā ugunsdzēsēju brigāde.

Turpinājums sekos.