Pēdējais rīts Spānijā paiet laiski no rīta mostoties mums par brīvi piešķirtajā moteļa numuiņā. Gaužām pieticīgs, tomēr dāvinātam zirgam zobos neskatās un esam laimīgi, par gulēšanu gultā un iespēju tikt dušā pēc svelmainas dienas uz velo.

Brokastīs ceptas olas ar vakardienas apkaltušo baltmaizi, kafijas krūze – un esam gatavi doties pretī Portugālei.

Kā vienmēr esam atlicinājuši izbraukšanu līdz karstākajām stundām dienā. Pārkarsuši, jo ceļa malās nav pat ēnas. Iztālēm redzam jau Portugāles kalnus. Īsa bija tā laime, kad divas dienas mūsu ceļš veda taisni un bez nekādiem kāpumiem. Mierīgi un viegli. Bet nu kas jādara, tas jādara. Pēdējais kāpums un esam Portugāles robežas punktā Villa Formoso.

Pablo laimīgs svinīgi noņem velo ķiveri, jo Portugālē, salīdzinājumā ar Spāniju, tā nav obligāta. Es savējo gan vēl pieraduma pēc turu uz galvas.

Pierobežas veikalā iepērkam smalkmaizītes un augļus un parkā uz soliņiem ieturam mūsu pirmo maltīti Portugālē. Manī tāds patīkams nemiers, jauna valsts, jauni piedzīvojumi.

Uzpildām ūdens pudeles un nolemjam jau mest mieru ar mīšanos šodien tā agrāk un dodamies meklēt telts vietu. Piepilsētas priežu mežu atzīstam par labu un klusu telts vietu un noenkurojamies vakaram. Odu un mušu gan daudz, tāpēc pat vakariņas ieturam iekšā teltī.

Dodamies gulēt un nodomājam, re cik jauki, esam ieguvuši vienu lieku stundu, ko no rīta pagulēt, jo Portugālē cita laika zona +1 stunda salīdzinājumā ar Spānijas laika joslu.
No rīta nosutinājuši teltī līdz plkst. 10 beidzot sākam mosties. Gulētu jau vēl, bet saule sāk karsēt telti un ir nepanesami tur ilgāk uzturēties.

Guarda

Dienas mērķis ir pilsēta Guarda. Guardas pilsēta ir augstākā pilsēta Portugālē 1056 m.v.j.l.

Lieliski, varēsim pasvīsts!

Ceļa kvalitāte Portugālē ir identiska Latvijas ceļiem. Arī šeit cieņā ir lāpīt bedres asfaltā, nevis uzliet jaunu. Nesoties lejā no kalna jāvērš lielāka vērība uz ceļa, jo bedres uz ceļa ir nepārtraukti.

Došanās ārā no Villa Formoso ir patīkams rīta iesākums. Traucamies pa kalnu lejā. Prieks nav ilgs, jo pavisam drīz visu lejā nobraukto distanci nāksies atkal mīt augšā. Un tā visu dienu. Augšā lejā, augšā, lejā. Ik pāris reizes piestājam ēnā atvilkt elpu, jo saule pamatīgi karsē.

Ceļā uz Guardu braucam cauri vairākiem ciematiem kalnos, un pirmais, ko ievēroju, ka portugāļi ir traki uz dekoratīvajām flīzēm. Flīzes ir gan iekšējai apdarei, gan ārējai – dekoratīvās, kas nosegs visas ārsienas. Ja ēku ārējās sienas nesegs flīzes, tad noteikti būs kāds dekoratīvais elements, ar flīzēm, protams.

Guardā mūs gaida couchsērferis Daniels, kurs nolicis tikšanās vietu pilsētas augstākajā punktā, pie katedrāles. “Burvīgi”. Laikam šis džeks ne minūti nepadomāja, cik “ērti” mums būs šo vietu sasniegt. Līdz katedrālei minām augšā savas 30 minūtes gliemeža ātrumā, ceļš stāvs un līku loču. Vēlāk, protams, mums nācās šo distanci mērot atpakaļ leju, jo Daniels dzīvo kalna pakājē.

Esam ieradušies pirms norunātā laika, tāpēc vēl sēžam katedrāles laukumā un gaidām, kamēr Daniels pabeigs vadīt savu portugāļu cīņas mākslas nodarbību kaušanās ar nūjām. Ar interesi vērojam kā šie sitas ar nūjām iestudētās kustībās. Arī es saņemu uzaicinājumu piedalīties, taču ar aizbildinājumu, ka šī tāda puiku būšana, palieku malā.

Pēc nodarbības Daniels ir brīvs un sākam kaldināt vakara plānus. Ilgi nebija jāgaida un esam jau ielūgti uz vakariņām pie Daniela draugiem.
Pirms ierašanās par Danielu nezināju daudz, jo savā couchsērfera profilā bija ļoti skops ar informāciju par sevi un saviem vaļaspriekiem. Tomēr satiekoties “dzīvajā” Daniels ir ļoti komunikabls un interesanta personība.

Daniels ar saviem draugiem ir izveidojuši tādu kā domu biedru grupu, es pat varētu teikt, ka komūnu, visi dalot vienu attieksmi – dzīvot pretēji pastāvošajai sistēmai t.i. nemaksāt nodokļus, nestrādā “īstu darbu”, gatavot ēst uz “dzīvas uguns”, audzēt savus dārzeņus un būt pašpietiekamiem vairāk vai mazāk. Katru vakaru kāds no draugiem pie sevis gatavo mājās vakariņas un visi ēd kopā. Nākamo vakaru, kāds cits no “Daniela komūnas” gatavo vakariņas un tad atkal dodas pie tā. Un tā katru dienu. Tātad arī mēs laipni tikām ielūgti vakariņās un iepazīstināti ar Daniela draugiem.

Ļoti patīkams pārsteigums bija tas, ka Portugālē, atšķirībā no Spānijas, jaunieši runā angliski. Vakar gaitā varējām piedalīties sarunās un arī dalīties ar mūsu piedzīvojumiem un tālākajiem ceļojuma plāniem.

Smēķē gan te visi kā skursteņi. Brrrrrr

Pēc Guardas mūsu ceļš ved Viseu pilsētas virzienā. Pametot Guardas pilsētu ceļš ved lejup, lejup, lejup. Ceļa malās vietējie tirgo ķiršus. Pa kalnu lejup aiztraucos garām vienam ķiršu tirgotājam, tad otram. Aiz slinkuma bremzēt nepiestāju, bet saldi ķirši tā kārotos, nodomāju, ja būs trešais tirgotājs, tad gan stāšos. Trešais tā arī neuzradās. Paldies, slinkumam.

Ceļojot ilgtermiņā laika skaitīšanas sistēma kā tāda neeksistē. Es īsti nezinu un man arī īsti nevajag zināt, kas par dienu, kāds datums, tomēr zinot, ka ir maija mēnesis ir mazliet dīvaini tik agri redzēt pļavas pilnas ar Jāņu zālēm, ceļa malās ziedam ceriņus, jasmīnus un ievas, māju dārzos ziedam rozes.

Portugāles smarža ir rožu smarža, jo braucot cauri mazajiem miestiem visur dārzos zied rozes un saldi jo saldi smaržo. Es tik minos un minos un baudu dažādo ziedu smaržu.

Pa dienu esam nominuši tikai nedaudz vairāk kā 60 km, bet nākamo pilsētu Viseu tā arī neizdodas sasniegt, jo saule sāk jau rietēt un kājās arī iezadzies lielais nogurums no “cīniņa ar kalniem”.
Telts vietas meklējumi vakaram ieilgst. Kā jau vienmēr, ja esam kalnos. Līdzenu zemes pleķi, kas būtu puslīdz kluss stūrītis un prom no citu acīm, ir grūti atrast. Pēc ilgiem meklējumiem izlemjam celt telti aiz nožogojuma. Nav jau īsti smuki tā, ielauzties kādā privātīpašumā, pie tam vēl, ja te ir aizslēgti vārtiņi…. Bet mums nav citu variantu un jau pavisam drīz esam teltī iekšā un ciema baznīcas zvaniem zvanot iemiegam.

Vai es jau minēju, ka portugāļi ir vienkārši traki auto vadītāji?

Ar tādu niecīgu satiksmes dalībnieku, kā velobraucējs uz ceļiem, viņi nerēķinās. Ne reizi vien biju laimīga par savu spoguli uz stūres, jo varēju laicīgi mukt prom (ja tāda iespēja pastāvēja), kad kāds trakais jau kārtējo reizi vien 10 cm no manis vēja ātrumā pabrauc garām. Ja uz lielceļiem jāmūk no smagajām automašīnām, tad pilsētās no autobusiem un citiem sabiedriskajiem transportiem. Liels mans pārsteigums, ka Eiropā var būt tāda auto vadīšanas kultūra (vai kultūras neesamība), kāda tā ir Portugālē.

Viseu

Viseu mūs ļoti laipni uzņēma Portugālē dzīvojošais internacionālais couchserfinga pāris – meitene no Īrija un puisis no Polijas. Abi kaislīgi ceļotāji, ar kuriem stundām varējām apspriest visu par un ap ceļošanu. Izmitināja mūs trīs dienas, ko pavadījām kopā ar mūsu hostiem izzinot Viseu pilsētu (apskatot vēsturiskās ēkas, kas dekorētas ar flīzēm, protams hehe), mielojoties ar portugāļu nacionālajiem ēdieniem (daudz jūras veltis un zivis)un sekojot līdzi Eirovīzijas finālam (jā, izrādās, kāds par šo šovu arī fano un to skaitā bija arī mūsu hosti).

Traki autovadītāji, visi smēķē, skaisti zied un smaržo rozes ikkatrā dārzā, gardās pastel de nata smalkmaizītes, dekoratīvās flīzes. Tāda bija mana pirmā nedēļa Portugālē.

Par Porto un skaisto piekrasti stāstīšu nākamreiz.