Vārīto vīngliemežu vakars Ban Natane ciemā
Ban Natane ciems atrodas Konglor alas otrā galā un vienīgais veids kā nokļūt šajā ciemā ir tikai braucot cauri alai. Alu esam šķērsojuši, tagad tikai jāuzmeklē ciems.
Ban Natane ir saglājies autentisks Lao ciems,vietējie šeit dzīvo ļoti vienkāršu un pieticīgu dzīvi. Tā kā tūrisma ceļvedis vēsta, ka ir iespēja Ban Natane nakšņot pie vietējiem, kas parūpēsies par viesu izguldīšanu, paēdināšanu (par 5€ no personas), ja vien nebaida vienkāršība un luksusa neesamība. Ne pēc luksusa mēs uz Āziju esam atbraukuši, tāpēc nav divu domu un mēs paliekam Ban Natane pārlaist nakti.
Esam veiksmīgi Konglor alas otrā galā, sakam paldies un ardievas mūsu pavadoņiem un dodamies uzmeklēt Ban Natane ciemu.
Pēc 2 km gājienu gar upi beidzot redzam norādi uz ciema pusi. Labi, ka esam uz pareizā ceļa un dodamies tālāk. Visapkārt klusums un nav manāmi cilvēki. Apkārt klīs vien vientuļi vistas un gaiļi. Pēc kāda laika klaiņojot gar mājām, sastopam beidzot kādu dzīvu dvēseli un pie tam vēl eiropieti, kāds zinātnieks no Francijas, kas šajā ciemā vada zinātnisku projektu. Kungs protams neatsaka mums izpalīdzēt un aizved mūs pie ciema vecākā, kas ierādīšot kur mums nakšņot.
Kāda “maza un nenozīmīga” nianse – sagaidīt, ka kāds šajā neskartajā dabas nostūrī runās angļu valodā ir diezgan muļķīgi, bet nebūs jau pirmā reizi, kad jāliek lietā sava iztēle un zīmju valodas iemaņas.
Ciema vecākais ierāda mums saimnieku, kas parūpēsies par mums. Tiekam ieaicnāti mājā. Pēc pāris minūšu neveiklas klusēšanas, sākam mēmo šovu par to, no kurienes esam, ko mēs daram un ko esam Laosā redzējuši. Drīz saprotam, ka mēmais šovs īsti neder, sākam zīmēt uz lapas. Principā šada veida komunikācija turpinājās visu atlikušo vakaru. Bet galvenais, ka smaids sejā un tad viss ir kārtībā.
Drīz jau vakars ir klāt un tiekam aicināti vakariņās. Šeit neatradīsi gāzes plīti vai mikroviļņu krāsni. Ediens tiek gatavots uz dzīvās uguns.
Tieši pie vakariņām saprotam, cik nabadzīgi un pieticīgi cilvēki šeit dzīvo. Ēd tikai to, ko paši var izaudzēt savos dārziņos.
Vakariņās rīsi, spināti ar omleti un gliemeži. Jā gliemeži. Šiet ir pieņemts, ka ciemiņi ēd pirmie un saimnieks cenšas sagādāt ar proteīniem bagātu maltīti. Ēdiens tiek gatavots ļoti, ļoti sālīts. Zaļumi vārīti sālsūdenī, un sāls ar olām nevis omlete ar nedzaudz sāls. Mūsuprāt tāpēc, lai mazāk ēstu olas ar zaļumiem, bet vairāk rīsu, jo rīsu šeit netrūkst. Ak jā, par gliemežiem… nu nē, lai cik man gribētos izrādīt cieņu nama saimniekam, bet vārītus vīngliemežus es atsakos ēst. Kad esam paēduši, tad pie galda sēžas arī paši nama saimnieki.
Vakars pienācis nemanot un pie miera dodamies jau agri. Saņemam norādes no nama saimnieka, ka, laiva, kas rīt no rīta vedīs mūs atpakaļ alas otrā pusē atiet jau 7 no rīta, tā kā jābūt mums no rīta jau gatavībā.
No rīta mostamies jau ar pirmajiem gaiļiem, jo tie savas rīta dziesmas sāka skandināt jau sākot no plkst. 4. Un ja jau viens ciema gailis ir nodziedājis, tad aiziet ķēde pa visiem ciema gaiļiem un koris iet vaļā. Rīts iesācies agri un muzikāli.
Brokastīs tie likts galdā tas pats kas vakariņās – rīsi ar sālsūdenī vārītiem spinātiem un pārsālītu omleti. Ak jā, un gliemeži ar.
Uz brokastīm mums pievienojas divi paveci ciema vīri, lai noturētu rituālu. Ciema iedzīvotāji tic, ka Konglor alā mājo gari, tādēļ tie ir jāpielūdz, lai ciemā valdītu miers un saticība. Arī ar ciema viesiem tiek ieturēts šis rituāls, lai veiksmīgi varētu nonākt atkal alas otrā galā.
Par rituālu – galdā tiek celta vārīta vista, ar visu ādu, galvu, kājām (izklausās “lieliski” vai ne?), ap galdu sasēž nama saimnieki un vecie vīri. Skaitīdami kaut kādus pātarus lao valodā, mums ap rokām tiek sieti dažādu krāsu diedziņi. Tiek vēlēta garu labvēlība un veiksme turpmākos ceļojumos. Pēc diedziņa apsiešanas ap roku, mums katram tiek dots pikucis ar rīsiem un vistas gaļu, kas saskaņā ar rituālu ir jāapēd, līdz ko uzsiets diedziņš. Šajā brīdī diez vai kāds no vietējiem saprastu manu veģetārismu un ēšanas principus. Es pacietīgi turu rokā rīsu un gaļas pikuci, bet visi skatieni vērsti uz mani, gaidot, kad es ēdīšu. Uz sekundes simtdaļu skatieni no manis novēršas un es zibens ātrumā iegrūžu gaļu Pablo rokā, lai ēd manā vietā un nebūtu jāizrāda necieņa. Tfuuuuu izspruku sveikā. Ceļa kājai tiekam cienāti ar rīsu viskiju (diezgan briesmīga dzira), bet ja jādzer tad jādzer, ko darīt, nevar izrādīt necieņu saimniekam.
Atvadamies no mūsu nama saimniekiem un dodamies uz laivu, lai dotos alas otrā pusē. Esam vienisprātis, ka šī ir bijusi ļoti interesanta pieredze, šeit nakšņojot un pavadot dienu ar vietējiem. Ne mirkli nešauboties Konglor alu un Ban Natane ciemu rekomendēju katram, kura ceļi atveduši uz Laosu.
