Autobusu stāstiņi iz āzijas (I)

Ceļš no Melakas (Malaizijā) līdz Singapūrai bija “jautrības” pilns. Sākšu ar to, ka šeit Āzijā, ja brauc ar autobusu 2h, 3h, 5h vai pat 15h, tad autobuss tā arī brauks bez apstājas un bez “krūmiņu” pieturām. Necilvēcīgi, vai ne? Varbūt aziātiem ir cita izmēra urīnpūšļi….

Bet par visu no sākuma. No Melakas līdz Singapūrai nolēmām doties ar autobusu. Ceļš aptuveni 5h. Nu ko, sēžamies busā un laižam uz Singapūru. Mums kā eiropiešiem nekad nebūtu ienācis prātā, ka 5h laikā autbouss nepieturēs, bet ja nepietur, tad parasti autobusi ir aprīkoti ar WC (piebildīšu, ka autobuss nebija aprīkots ar WC). Nepieciešamība nokārtot dabiskās vajadzības nav nekāds luksuss, bet gan fizioloģiska nepieciešamība.

Kad 2,5h jau pavadītas autobusā sākam satraukties, kad būs pietura! Braucam pa šoseju, šosejas malās tikai un vienīgi džungļi, lai neteiktu vairāk. Jājautā labāk autobusa vadītājam, kad būs pietura. Saņemam ļoti kodolīgu atbildi – pieturas nebūs, braucam līdz galam.

5h autobusā un bez pieturām?!?!?! Manī iestājās panika. Ne jau es varu valdīta pār savām fizioloģiskajām vajadzībām.

Ticiet vai nē, bet mēs nokārtojām savas vajadzības braucošajā autobusā, sulas pakā un pudelē. Smieklīgi? Jā, tagad tas ir smieklīgi, bet esmu pārliecināta, ka mums tā nebija pēdējā reize, jo ceļojums pa Āziju ir tikko sācies un mēs noteikti vēl pavadīsim neskaitāmas stundas autobusos. Bet no gaišās puses skatoties – amats rokā.