Pirmā pietura – Kuala Lampura
12 stundu lidojums uz Kulala Lampuru bija gatavās mocības, taču visam ir sava cena un, ja ir vēlme izzināt tālās aizjūras zemes, nekas cits vien neatliek kā rēķināties ar garo stundu lidojumiem un laika zona maiņas ietekmi. Bet tas nu ir aiz muguras.
Nekad agrāk nebiju bijusi tropu zemēs, tāpēc izkāpjot no lidmašīnas mana pirmā reakcija uz gaisu bija – tā, esmu Botāniskā dārza tropu mājā! Kur ir durvis uz izeju? Bet pāris stundas un organisms pamazām sāk pielāgoties jaunajam klimatam.
Pirmā lieta, valūtas maiņa. 1 Malaizijas ringits ir 1 Eur.
Būšu atklāta, matemātika nekad nav bijusi mana stiprā puse, tāpēc paldies Dievam, vai arī paldies Pablo, ka naudas lietas nav manā pārziņā. Bet cītīgi sekoju līdzi cenām šeit āzijā, jo ir interesanti salīdzināt ar cenām eiropā.
Lai kur arī mēs dotos, vienmēr cenšamies sameklēt hostus no couchserfinga (mana mamma iedeva latvisko nosaukumi couchserfinga štellei t.i dīvānnieku banda, to vajadzētu ieteikt latviešu valodas valodniekiem, lai ievieš kā jaunvārdu, jo kļūst ļoti populārs).
Tad nu pēc ielidošanas Kuala Lampurā mūsu pirmais uzdevumus ir viņu uzmeklēt.
Lidosta atrodas patālu no pilsētas centra. Lētākais veids, t.i. 8 ringiti par vienu biļeti, lai nokļūtu līdz pilsētas centram ir autobuss. Nav divu runu, mēs esam autobusā un ceļā uz pilsētas centru.
Ērtākais veids kā pārvietoties pa pilsētu ir gaisa vilciens. Tā kā mūsu hosts dzīvo pilsētas dzīvojamo ēku rajonā, sākam pētīt sabiedriskā transporta shēmu. Jāsaka, ka tā ir ļoti neefektīva, biļete ir jāpērk katru reizi, kad tiek mainīta vilciena līnija un nav iespējam nopirkt vairākas biļetes braucieniem. Biļetes cena atkarīga no mērojamās distances garuma. Piņķerīgi, bet neko darīt, ar laiku pierod.
Iespaidi par pilsētu.
KL (tā vietējie dēvē pilsētu) simbols ir tās Dvīņu torņi, kas atrodas pašā pilsētas centrā starp vēl daudziem debesskrāpjiem. Viens Dvīņu tornis pieder valdībai, bet otrs, kādam Indijas miljonāram. Iespaidīgi gan.
Dvīņu torņus varam redzēt Šona Konerija un Ketrīnas Zetas Džonsas filmā par maskas zādzību. Teikšu godīgi, tas bija vienīgais, ko zināju par KL apskates objektiem, pirms ierašanās,
Ik uz soļa pilsētā tūristiem tiek piedāvātas komerciālās tūres utml., bet mēs vienmēr no tā cenšamies turēties pa gabalu.
Devāmies izpētīt China Town, kurā neizbēgsi no sajūtas, ka atrodies Ķīnā.
Batu svētās alas ir jauks, apskatīšanas vērts tūrisma objekts ar tempļiem klinšu alās.
Komunikācija ar vietējiem bija mazliet apgrūtināta. Lai arī angļu valoda Malaizijā ir otrā oficiālā valoda, vietējie runā ar ļoti stipru akcentu un neskaitāmas reizes jālūdz atkārtot sakāmais un jābūt ar nedalītu uzmanību, ja sarunājies ar kādu vietējo.
Sākām iepazīt vietējos ēdienus. Rīsi un nūdeles ar dažādām mērcēm, dārzeņiem, gaļu. Svaigie augļi un svaigi spiestās sulas. Ēdiens šeit ir patiešām ļoti lēts, kārtīga maltīte vienai personai izmaksā aptuveni 6 ringitus. Drīz vien atklāju, ka te vietēji par veģetāru ēdienu uzskata vistas gaļu, jo katru reizi, kad vērsos pie viesmīļiem ar jautājumu, kas pie jums ir no veģetārajiem ēdieniem, 99% gadījumā man atbild – rīsi ar vistu. Labi, likšu aiz auss, ka vistas gaļa ir dārzenis.
Tikai mēs esam spējīgi ierasties Malaizijā un sākt mūsu Āzijas ceļojumu tieši lietus sezonas laikā. Lietus lija katru dienu. 1h no vietas vai pat visas 2 vai 3h. Bet neko darīt. Patiesību sakot, lietus pat ļoti atsvaidzināja un sūdzēties nevaram. Teiciens, nav sliktu laika apstākļu ir tikai nepiemērots apģērbs šeit ir kā naglai uz galvas.
Kuala Lampurā pavadījām 3 naktis, taču šķita, ka tās bija 5 dienas, jo laika zonas maiņa “iekšējo pulksteni” pamatīgi piemānīja.
Pēc trokšņainās KL mēs devāmies uz Melaku, nelielu pilsētu Malaizijas dienvidos. Par to, kā mums gāja tur, nākamajā reizē.
