Kukurūzas lauki, picas, makaroni, saldējumi – vienvārdsakot Itālija

Mans šīs dienas bloga ieraksts būs par to, kā mēs divās nedēļās šķērsojām Itālijas ziemeļus. Lasi tālāk, un es izklāstīšu kāds tam visam sakars ar kukurūzu un, kas par ceļa satiksmes negadījumu notika Itālijā.

Nebeidzamās kukurūzas plantācijas

Njā, kukurūza ir pirmais, kas nāk man prātā domājot par laiku, ko pavadījām Itālijā.

Tā kā mēs lielāko dienas daļu pavadām uz ceļa, tad tas bija gatavais murgs 2 nedēļas, dienu no dienas redzēt nebeidzamus kukurūzu laukus. Kur viens kukurūzu lauks beidzas, to aši nomaina jau nākamais, un tad vēl un vēl kukurūzas lauki. Pa retam arī kāds milzīgs lauks ar tomātiem, kas galīgi sapļekuši un nekādi guļ vagās, jo intensīvais lietus visas vasaras garumā nav nācis par labu tomātu ražai.

Neviena koka (nu labi, daži jau bija, bet tā pa lielam runājot nebija gan), mežu šī Itālijas daļa nav redzējusi jau kopš romiešu laikiem…. Nu tik bēdīgi, jo visu zemi pārņēmusi kukurūza, kas tiek audzēta lopbarībai.

Kukurūza vēl būtu tīrais nieks, bet komplektā nāca odi. Vienkārši neciešami. Ne piestāt ceļa malā uz mazu pauzīti, ne paēst, ne padzert, jo vesela odu armija uzreiz spieto ap mums. Brrrrrrr

Neiespējamā misija – telts vietas atrašana

Kukurūzas lauki nav tā parocīgākā vieta, kur uzsliet telti. Es jau bieži vien iesmēju, ka ar saknēm jāizrauj kāds pleķis telts vietai, jo citu variantu gluži vienkārši nebija.

Itāļu auto vadīšanas kultūra (vai arī precīzāk, tās neesamība)

Itāļi prot labi paēst, bet vadīt auto gan nē. Lai arī Itālijā velo sports ir ļoti populārs un šķiet, ka ar velo brauc pilnīgi visi, tomēr novēroju, ka auto vadītāji nemīl un nerespektē velo braucējus. It īpaši tas attiecas uz distances ievērošanu starp mašīnu un velosipēdistu.

Ja esi Itālijā, silti iesaku uzmontēt spogulīti uz velo stūres, tas būs ļoti praktisks un zināsi, kad jāmūk nost no ceļa, kad kārtējais šoferītis Tev negrib dot pietiekami daudz vietas.

Tieši Itālijā piedzīvojām mūsu pirmo ceļa negadījumu (un liekot lietā visu pozitīvo domāšanu, ka tam jābūt arī pēdējam).

Lai cik smieklīgi tas arī neizklausītos, negadījums notika ar noparkotu automašīnu. Automašīnas vadītāja (ne visai attapīgā itāļu sieviete) neuzskatīja par vajadzīgu pārbaudīt ceļu pirms durvju atvēršanas un Pablo ietriecās auto durvīs brīdī, kad tās tika atvērtas. Rezultāts bija diezgan neforšs – ieliekta velosipēda dakša, kas bija jāpasūta jauna no ražotāja Anglijā. Ar pašiem gan viss kārtībā, kas arī bija galvenais.

Ne visai uzmanīgā automašīnas vadītāja vienkārši “paņēma vagu” aizbildinādamās, ka mašīnā bērns un bija aizņemta ar viņu.

Dēļ nelielā satraukuma un tāpēc, ka tūlītēju velosipēda bojājumu nepamanījām, policiju neizsaucām, kas arī bija mūsu kļūda, jo tad, kad konstatējām bojājumus, policijai bija dziļi vienalga par negadījumu un neizrādīja nekādu interesi uzmeklēt personu, pēc automašīnas numura.

Bet kā jau teicu, galvenais, ka paši sveiki un veseli.

Ne jau viss ir slikti

Nebija jau tā, kā no sērijas – viss ir slikti. Lai arī itāļi ir briesmīgi auto vadītāji un šie ir izcirtuši visus kokus, tomēr viesmīlību gan viņi pieprot un par to, ka viņi prot gardi paēst, laikam ir lieki piebilst.

Mums bija tik ļoti paveicies viesoties pie tik daudzām ģimenēm, kas mūs silti uzņēma savās mājās un mums nebija jālauž kukurūzas ārā ar visām saknēm, lai dabūtu kādu pleķi, kur uzcelt telti.

2 nedēļu laikā drēbes kaut kā “sarāvās”. Bikses kaut kā kļuva šaurākas…. Vai tiešām saldējumi, picas un neskatāmas vakariņas ar mega makaronu un siera porcijām varēja iet labumā?

Nu tas tā īsumā, kā mums gāja Itālijā. Par Venēciju gan būs atsevišķs stāsts, kas bija kā saldais ēdies pirms došanās prom no Itālijas.