No Itālijas Alpiem līdz Slovēnijas Alpiem
Slovēnija ir viena no tām vietām, kur ir būts pāris reizes, bet tikai caurbraucot un nezinot galīgi neko par valsti. Tikai vien to, ka šiem jau sen tur Eiro ieviests…. Tāpēc forši, ka šoreiz no Slovēnijas redzēšu vairāk, jo ar velosipēdu izmaukt cauri Slovēnijai gribot negribot varēs “izgaršot” valsti visā tās krāšņumā.
No Itālijas līdz Slovēnijai devāmies uber superīgā veidā – čerez Alpiem. Nav nekāds jaunums, ka kalni ir mana mīļākā vieta, kur ceļot ar velosipēdu – miers, klusums, svaigs gaiss, skaistums visapkārt.
Pilnai laimei nevajag daudz – tikai palaist Ilzi kalnos un bērns ir priecīgs.
Mēs braucām daļu no Alpe Adria (Udina – Travisio – Krasnaja Gora Slovēnijā) velo celiņa, kas izveidots uz veca dzelzceļa cauri kalniem – no Itālijas Alpiem līdz Slovēnijas Alpiem (Julian Alps).
Šis velo maršruts bija vis vis vis vis vis superīgākais velo celiņš, par kādu jebkad esmu braukusi. Cauri kalniem, prom no satiksmes, neskaitāmas labiekārtotas atpūtas vietas velo celiņa tuvumā, kur atpūsties, ieturēt maltīti, brīnišķīgi skati, perfekts ceļa segums.
Viss bija forši, ja neskaita tos pāris dusmīgos svētdienas braucējus, kas taisīja drāmu pīpinot un kaut ko bļaujot, ja pamana kādu braucam pretējās braukšanas josliņā. Tā tiešām ir “katastrofa”, ja svētdienas braucējam, kas ir devies izlaist līkumu ietērpies savos uber krutajos un baltajos velo šortos, baltajā krekliņā un nospodrinātajās baltajās velo kurpēs (plus vēl sasmaržojies), ir jāsamazina uzņemtais ātrums vien tāpēc, ka kāds velo tūrists tur dudina lēnām aizņemot visu velo celiņu.
Ceļā uz Slovēniju
Mūsu plāns tikt no Udines līdz Krasnaja Gora Slovēnijā vienā dienā gandrīz īstenojās. Pienāca baigā tumsa un bijām vēl Itālijas pusē uz velo celiņa meža vidū. Ar visiem mūsu rīcībā esošajiem gaismekļiem – velo gaismām un galvas lukturīšiem, cītīgi centāmies atrast pleķi, kur uzsliet mūsu telti. Tā kā nebija pilnīgi un galīgi nekādas izvēles iespējas telts vietai, tāpēc nolēmām vien iespiesties nelielajā vietiņā tieši blakus velo celiņam, cerībā, ka no rīta (vai arī pa nakti) neviens trakais neuzpersies virsū mūsu teltij ar mums abiem guļošiem iekšā.
Virsū neviens mums neuzbrauca, bet jau ar pašu pirmo rīta gaismiņu ( nu tā ap plkst. 7) līdz pat plkst. 9 mūsu virzienā tika raidīt neskaitāmi “ceļaties augšā” saucieni.
Ko tie cilvēki vispār neguļ un kāpēc plkst. 7 vispār kāds iet braukt ar riteni? Ļaujiet taču mums gulēt! – bija mana vienīgā vēlme cenšoties vēl snaust siltajā guļammaisā.
Saprotot, ka nekāda dižā gulēšana blakus velo celiņam nebūs, līdām vien ārā no mūsu siltās migas, lai pēc brokastīm dotos uz Slovēniju.
Spriežot pēc velosipēdistu daudzuma uz velo celiņiem esmu pilnīgi pārliecināta, ka velo sports Slovēnijā ir populārākais nacionālais sporta veids (aiz alus dzeršanas, protams). Lieli un mazi, sportisti un laiskie svētdienas braucēji – Slovēnijā ar velo brauc visi.
Pirmais veikala apmeklējums vainagojas ar panākumiem un nospriežu, ka man Slovēnija jau patīk, jo šeit ir garda maize un maniem standartiem atbilstoša. Ņemot vērā maizes patēriņu mūsu ēdienreizēs, tas ir nenovērtējami forši, ja veikalā un maiznīcās ir plaša svaigi ceptas maizītes izvēle.
Bled ezers
Bled ezers ir viens no “obligāti jāredz” objektiem Slovēnijā. Lai arī zinām, ka tas noteikti būs cilvēku pārpildīts, cenu uzskrūvēts tūrisma objekts, bet tomēr turp dodamies, cerēdami atrast kādu pleķi, kur pārlaist nakti.
Bled ezers tiešām ir ļoti skaista vieta un izklaidi atradīs gan lieli, gan mazi, gan tiem, kam patīk sportiskas aktivitātes, gan arī tiem, kam tīk vienkārši malkot kafiju kafejužņikos.
Tā kā pie Bled ieradāmies, kad saule jau sāka rietēt, tad bija jāatrod kā pārlaist nakti. Ar ričukiem dodamies apkārt ezeram, meklēdami kādu klusāku stūrīti, kur pagatavot vakariņas un, kur “nolikties” uz guļu.
Tādas izteikti klusas vietiņas ezera tuvumā neeksistē, bet atrodam soliņu, kas ir brīvs un uz kura šmorējam vakariņas, kamēr saule riet un krāso debesis oranžos toņos un priecē mūsu acis.
Kad satumst pavisam, tur pat ezera krastā izklājam mūsu matračus, ielienam guļammaisos un dodamies pie miera veroties zvaigžņotajās debesīs.
No rīta pamostos no tā, ka dzirdu, ka kāds nepārtraukti fočē. Paveru acis un tur pat blakus divi agrie putni fotogrāfi, kas “ķer” saules lēktu virs ezera. Skats tiešām elpu aizraujošs, kā saulīte pamazām aust un izgaismo ezeru un visu apkārtni. Tur pat divi gulbji cēli devušies rīta peldē. Un man pat nav no “gultas” jākāpj ārā – to visu baudu vēl guļot savā siltajā guļammaisā.
Tāda bija mūsu pirmā nakts Slovēnijā. Nu sveika, sveika, Slovēnija!
