Joprojām blogā atpalieku ar pēdējiem jaunumiem par to, kur esam, bet apsolos laboties. Sociālajos tīkols – facebook un instagram gan cenšos būt periodiskāka ar apdeitiem.

Lai vai kā, turpināšu hronoloģisko notikumu gaitu un šoreiz par to, kā noslēdzām mūsu ilgo ceļošanu apkārt Spānijai, par īso velo tūri pa Franču Rivjēru un Provansu.

Katalonija

Pēdējā “astīte”, ko izbraucām Spānijā bija Katalonijas reģions. Aleluja, ka Spānijas Dienvidos mēs bijām pavasarī. Tas karstums, kas valda valsts Dienvidos vasarā nav izturams.

Mūsu dienas parasti iesākās tā ap plkst. 11, tad kādas 30 min centāmies mīties un tad, 30 min atpūta, tad atkal 30 min mīties un tad uz pāris stundām zvilnējām ēnā, parasti kādā pludmales parkā, kur zem kokiem iekārtojāmies uz atpūtu.

Vidusjūras piekraste (it īpaši Katalonijas reģionā) ir gaužām neizdevīga mūsu izvēlētajam ceļošanas veidam. Tā kā mēs parasti guļam teltī un mums patīk pavadīt laiku tur, kur ir pēc iespējas mazāk cilvēku, tad tūristu iecienītās Vidusjūras pludmales bija diezgan muļķīgs maršruts, ko veicām.

Vislielākā problēma bija atrast, kur pārlaist naktis, jo piejūras teritorija ir apbūvēta un pilna ar maksas kempingiem, kuru izmantošana neietilpa mūsu plānos. Bet nakts zem klajas debess arī bija opcija, ko mēs izmantojām.

Uz pāris dienām bijām piestājuši arī Barselonā. Tā kā esam Barselonā bijuši jau vairākkārt, tad šoreiz nebija jāveic “obligāti jāredz” maršruts. Tā vietā mēs taisnā ceļā devāmies uz tām vietām, kas mums Barselonā patīk vis vairāk. Mūsu gadījumā tas ir gotiskais rajons, kur studām varam maldīties pa šaurajām ieliņām.

Pēc īsas vizītes Gironas pilsētā, mēs taisnā ceļā devāmies Francijas robežas virzienā uz Le Perthus, somas piekrāmēdami pilnas ar sezonas augļiem – persikiem un nektraīniem, ko Spānijā var nopirkt pa 0,60 eiro centiem kg. Francijā par tādām augļu cenām var tikai sapņot, tāpēc nemaz neprotestēju pret augļu daudzumu manās velo somās.

Svelmainā saule un uzstājīgais pretvējš mūs pavadīja līdz pat Francijas robežai. Līdz ar vakara krēslu sasniedzām robežpunktu un mūsu dienas plāns bija īstenots, kad uzslējām mūsu telti jau Francijas pusē kādā klusā parkā priežu koku ielokā. Noguruši, bet priecīgi, ka trakā diena ar uzstājīgo pretvēju nu ir galā un ar sienāžu un zemesvēžu izpildītajām šūpuļdziesmām devāmies pie miera.

Francija, esi sveicināta, vēlreiz!

Franču rivjēra

Francijā ceļot ar velosipēdu ir tik vienkārši, veloceliņi ir visur. Gan pilsētās, gan ārpus tām, vienu pilsētu savienojot ar nākamo, gar pludmali un gar upes piekrasti utt.

Jāsaka gan, ka ziemā ceļot ar velosipēdu Francijā bija daudz ekskluzīvāk, jo tad veloceliņi nebija jādala ne ar vienu citu. Tikai mēs. Vasarā veloceliņu noslogojums ir pamatīgs, it īpaši Franču Rivjērā. Brauc gan lieli, gan mazi, gan veci gan jauni. Gan svētdienas braucēji, gan tādi, kam somu daudzums līdzinās mūsējām.

Jūras piekrastē ir ļoti daudz kempingu un karavānu novietnes, kas ir pilnas ar atpūtniekiem. Kempingos teltis saceltas viena pie otras. Visi kā siļķes mucā. Tas pats arī ar karavānām. Noparkotas viena pie otras. Spriežot pēc cilvēku daudzuma, tas ir viens no iecienītākajiem veidiem, kā pavadīt brīvdienas franču rivjērā pa “saprātīgām cenām”. Telts vietas cena ir aptuveni 20 eiro (divas personas) un karavānu parkings aptuveni 80 eiro. Komplektā nākt melnais tūkstotis ar pārējiem atpūtniekiem blakus tavai teltij.

Kas mani patīkami pārsteidza bija tas, ka Francijā Vidusjūras piekrastē ir daudz aizsargājamo kāpu zonu, kur ir tikai velo celiņi un gājēju celiņi. Arī pludmales “nsekartas” un ar ēkām neapbūvētas.

Braucot gar Ronas upes krastiem

Jau pēc divām dienām braucot gar Vidusjūras piekrasti mums tapa skaidrs, ka gribam tik pēc iespējas ātrāk prom no šīs tik ļoti tūristu pārpildītās Francijas daļas. Labs risinājums bija Ronas upes krasti, gar kura veda kārtējais no superīgajiem velo celiņiem Francijā.

Dullos Francijas dienvidu autovadītājus nomainīja mierīgā gaisotne, dabas miers un klusums gar Ronas upi. Ronas reģions ir slavens ar tā vīnogu šķirni Cotes Du Rhone. Reģions kā nosēts ar vīnogulājiem.

Provansa

Sasniedzot Marseļu mēs tālāk devāmies Provansas reģiona virzienā, aiz sevis atstājot cilvēku nosēto Vidusjūras piekrasti.

Vienu vakaru, kāds vīrs mums jau atkal atgrieza ticību tam, ka cilvēki visā visumā ir ļoti jauki un izpalīdzīgi (neskaitot tās dažas reizes, kad citi pierāda pretējo).

Pieminēšanas vērts ir šis gadījums.

Ir vēls vakars, sākam domāt par to, ka jāmeklē telts vieta un jāsagādā dzeramā ūdens rezerves. Mēs piebraucam pie kādas privātmājas ceļa malā un meklējam saimnieku, lai palūgtu uzpildīt mūsu ūdens pudeles ar parastu krāna ūdeni (kas ir dzerams). Mums pretī nāk smaidīgs un omulīgs vecāka gājuma francūzis. Angliski nerunājošs, bet tas nav šķērslis ar zīmju valodu palūgt ūdeni. Omulīgais francūzis drīz vien pazūd iekšā mājā ar mūsu pudeļu kalnu (kopumā 4 ūdens pudeles). Pēc mirkļa redzam mūsu kundziņu nākam ārā no mājas ar bonusiņiem – divas pudeles piena un divas pudeles auksta alus. Vīrs mums novēl labu vakaru un labu ceļa vēju. Mūsu sejās plats un ilgi nepazūdošs smaids par vīra laipnību. Nu vai nav jauki?

Provansu ļoti gribēju apmeklēt viena iemesla dēļ – lavandas lauki. Bet kamēr mēs līdz Provansai aizripinājām, lavandas lauki jau bija novākti…. gaisā atstājot tikai smaržu, kas bija jūtama no destilēšanas procesa tur pat reģionā. Tas laikam nozīmē, ka uz Provansu būs jāatgriežas citu reizi, sevi mierināju.

Saules puķu lauki, vīnogulāju lauki ar milzīgiem vīnogu ķekariem bija ierasta ainava garajās dienās uz velosipēda minot cauri Provansas reģionam.

Digne Les Bains bija mūsu pēdējā pietura pirms došanās uz Alpiem un tālāk uz Itāliju, bet par to nākamreiz.