La Velodysse, tradicionālās franču dejas, Bajona un atvadas no Francijas
Pēc pāris atpūtas dienām Bordo, sakot atvadas mūsu viesmīlīgajiem hostiem Florei un Hedelin, bija jādodas tālāk.
Pēc ilga rīta rituāla (duša, mantu krāmēšana, kafija, brokastis, otrā kafija, mantu krāmēšana uz velo, atvadu un pateicības vārdi, foto piemiņai un atkal pateicības vārdi par jauko uzņemšanu), kas parasti ieilgst līdz pusdienas laikam, mēs devāmies ceļā.
Saule spīd, lietus līst, saule spīd, lietus līst. Ūdens izturīgās drēbes tiek vilktas un novilktas ik pēc pārdesmit minūtēm. Lieki piebilsts, diezgan besīgs process ar to mūžīgo pārģērbšanos, jo galīgi negribas izlīt, un arī galīgi negribas svīst nejēgā ar 101 apģērba gabalu. Jā tāda ir ceļošana ar velosipēdu ne sezonā t.i. februārī.
No Bordo ir mērķis atkal tikt līdz piekrastei, ko arī dienas laikā īstenojām. Galvenie ceļi parasti ir ļoti garlaicīgi, ar intensīvu satiksmi, tad nu dodamies pa mazākās nozīmes ceļiem piekrastes virzienā. Tikšana ārā no lielpilsētas norit bez īpašām galvassāpēm (kas parasti ir galvassāpes, mīties ārā no lielpilsētām ar velo, entie krustojumi, luksofori…). Tomēr drīz vien pamatīgi ieberzāmies ar mūsu „kluso ceļu” izvēli. Te arī vizuālais piemērs.
Tiekot ārā no šī peļķu bagātā granšinieka nolemjam, ka labāk būtu turēties pie galvenā ceļa. Nu drošs paliek drošs, lai atkal nav „jāieberžas” ar granšiniekiem, kas ar lietaino laiku ir pārplūduši.
Tuvojoties piekrastei esam sasnieguši Eurovelo velomaršrutu La Vélodyssé. Veloceliņš ved gar piekrasti cauri priežu mežam.
Gaiss smaržo vienkārši dievīgi – pēc jūras un priežu meža. Gaisā virmo pavasaris un saulīte mūs patīkami silda visas dienas garumā.
Kā mēs mācījāmies tradicionālās francūžu dejas
Šajā reģionā mums bija īpaša warmshowers pieredze. Tikām uzaicināti piedalīties deju vakarā un apgūt vietējā reģiona tradicionālās dejas.
Pavisam īsi pēc mūsu ierašanās hostu mājās, tikām iesēdināti mašīnā un aizvesti uz vakara norises vietu kādā ciema kultūras namā, kur tur pat uz vietas tika klāts kopgalds vakariņām. Pēc bagātīgas maltītes un sarkanvīna visi sāka griezt danci, tai skaitā arī mēs. Vakars izvērtās ļoti interesants neaizmirstamu pieredzi. Jāsaka gan, ka tāda noguruma pakāpe, kā tonakt vēl nebija sasniegta nekad. Visa diena uz velo un tad taisnā ceļā uz aktu zāli dancot līdz plkst. 1 rītā. Eh, kas par naksniņu!
Vecums nekam nav šķērslis
Leonas pilsētā mūs izmitināja šarmantā Šantela. Šantela mūs ļoti pārsteidza ar savu dzīvesprieku un dzīves sparu. Viņa, savos 65 gados viena pati devās 6 mēnešu garā velo ceļojumā no Francijas līdz Rumānijai, lai pierādītu sev, ka vecums nav šķērslis, lai mestos avantūrās. Manās acīs apbrīna vērta sieviete, kas par spīti tam, ka gan ģimene, gan draugi teicās, ka viņas vecumā neko tādu nevajadzētu darīt, viņa pierādīja pretējo. Nepārspējama sieviete.
Kamēr ciemojāmies pie Šantelas, viņa teica, ka ar to viņas jaunā aizraušanās, ceļošana ar velosipēdu, vēl nav galā. Prātā jau ir nākamais vasaras solo velobrauciens.
Bajona – franču Basku zemes galvaspilsēta
Bajona bija pēdējais pieturas punkts mūsu ceļojumam cauri Francijai. Sasniedzot Francijas dienvidus sasniedzām arī pavasari, pēc kura tik ļoti ilgojāmies uzsākot mūsu ceļojumu janvāra sākumā Anglijā.
Pilsētā uzkavējāmies pavisam neilgi, pēcpusdienu veltot pilsētas apskatei un pārējo dienas daļu uzņemot kalorijas, lai sagatavotos pirmo īsto kalnu Pireneju šķērsošanai nākamajā dienā.
