Lejasnormandija – krepes, siers, ābolu sidrs, konjaks un Monsanmišela

Šķērsojot Normandijas tiltu nonācām Lejasnormandijas reģionā, kur mēs turpinājām ceļu, pa piekrastes ainaviskajiem ceļiem.

Diena pagāja braucot cauri piejūras kūrorta pilsētiņām – Honfleur, Trouville, Deauville. Ceļš veda tieši blakus skaistajām pludmalēm, promenādēm un mazajām piejūras pilsētiņām. Nav grūti iedomāties, cik vasarās šī Francijas daļa ir pilna ar tūristiem un parīziešiem, kas brauc atpūsties. Mēs gan nebijām traucēti ar cilvēku pūļiem. Atkal bijām karaļi uz ceļa, tikai mēs divi vien ripinājām gar pludmali.

Sasniedzot piejūras pilsētiņu Koborgu, tur mūs sagaidīja couchsērferis Sebastians. Sebastians bija sarūpējis mums īpašu izklaidi – privāto kino seansu, tikai mums trijiem.

Šī reģiona vietējā specialitāte ir „crepes” (krepes) – pankūkas no rudzu miltiem, ko arī mēs gardu muti nobaudījām. Grēks būt Normandijā un nenobaudīt Normandijas ābolu sidru. Mēs nenogrākojām.

100 baznīcas torņu pilsēta Kāna

Nākamais pieturas punkts bija 100 baznīcu torņu pilsēta Kāna. Pilsētu mēdz raksturot tā, jo panorāma, kas paveras no pils skatu punkta ir „nosēta” ar baznīcu torņiem. Uz kuru pusi skaties, tur atkal pāris baznīcu torņi slejas. Sakot, ka pilsētā ir 100 torņi, ir krietni vien pārspīlēts, bet 13 baznīcas torņus gan mēs saskaitījām.

Kāna ir ļoti, ļoti velosipēdistiem draudzīga, jo pilsētas mērs pats ir kaislīgs velo mīlis un tas ir lieliski jūtams, jo veloceliņi caurvij visu pilsētu.

Kāna ir arī kāds īpašs vietējais kokteilis, ko mūs jaunieši rosināja nobaudīt – l’ambush. Kokteiļa sastāvdaļas ir crem de cassis, baltvīns, konjaks Kalvadoss un alus. Vietējo vidū tas ir ļoti populārs, bet l’ambush noteikti neierindosies manu iemīļoto kokteiļu sarakstā.

Ciemojoties pie kāda vietējā, jābūt gatavam nogaršot arī vietējos brūvējumus. Tas var būt gan sidrs, gan vīns, gan kas stiprāks – pašbrūvētais Kalvadoss, piemēram. Kānā, viesojoties pie Rafaela un Džastīnas, mums galdā tika celts vecā tēva brūvējums no 1970.gada – Kalvadoss.
Novērojām, ka tas ir ļoti tipiski, ka vietējie mājās gatavo pašbrūvētas dziras. Kaut kā jau jāliek lietā āboli, ar kuriem Normandija ir dāsni apveltīta.

„Baudot” Normandijas vienmēr mainīgos laika apstākļus

Jau no rīta pametot Kānu, ārā viss bija pelēks un lija lietus. Mūsu prātos nezuda cerība, ka laika apstākļi strauji mainīsies (kā tas Normandijā mēdz notikt ikdienas) un uzspīdēs saulīte un mākoņi izklīdīs. Tomēr tā nebija viena no tām dienām.
Lai sasniegtu nākamo pilsētu Sain Lo, braucām pa garlaicīgu ceļu, kur vienīgā izklaide bija vērot katru nākamo koku gar ceļa malu. Lietus nemitējās visas dienas garumā, bet mēs tikai mināmies, mināmies bez apstājas.

Mūs, slapjus kā žurkas, nosalušus un izsalkušus Saint Lo uzņēma Aleks – ļoti interseants puisis, pavisam nesen atgriezies Francijā no Bangladešas, kur strādājis vienu gadu. No Bangladešas viņam līdzi atceļoja arī rikša, ar ko tagad Alekss mēdz pārvietoties te pat eiropā. Vēl viņš ir izrāvies ar tandēma velosipēdiem. Ceļu mājās no Āzijas mērojis ar velosipēdu – no Stambulas, Turcijā ar velosipēdu atminies līdz dzimtajai pilsētai Sain Lo, Francijā divu mēnešu laikā.
Alekss mums izrādīja vietējo apkārti, aizvedot uz kādu dabas taku, kur klints izskatās, kā tieši no Karaļa Lauvas multfilmas. Kā uz mata tiesu, vai ne tā? (skatīt foto zemāk).

Pirms došanās uz Monsenmišelu, piestājām Granvillā. Šī pilsētiņa, kas atrodas pie jūras, mums ļoti iepatikās. Stundām klaiņojām pa šaurajām pilsētas ieliņām, kas vijās kalnā augšā un lejā, augšā un lejā.

Monsenmišelas klostera un salas meklējumos

Monsenmišela (Le-Mont-Saint-Michel – Svētais Miķeļa kalns) ir sala Kuenonas upē pie Senmalo līča. Salai apkārt ir uzbūvēta viduslaiku mūra siena un torņi, vidū atrodas klosteris. Monsenmišela tīri fiziski kļūst par salu tikai tad, kad nāk paisums un apskalo apkārtesošos krastus. Bēguma laikā salu var sasniegt šķērsojot tiltu.

Monsenmišela ir viens no populārākajiem apskaties objektiem Francijā. Pirmā vietā noteikti ierindojas Parīze.

Esot Normandijā, ir ļoti svarīgi, ka Tu zini, ka Monsenmišela atrodas Normandijā, nevis Bretaņā!

Par to tikām brīdināti neskaitāmas reizes, jo gadiem starp Francijas reģioniem Normandiju un Bretaņu risinās strīds par to, kuram reģionam tad pieder Monsenmišela sala. Normandieši apgalvo, ka Monsenmišela ir Normandijā. Bretaņā – tieši pretējo. Galvenais atcerēties, esot vienā, vai otrā reģionā izdabāt viedokļiem.

Rītā, kad devāmies apskatīt Monsenmišelu, piebraucot tuvāk salai domājām, ka esam apmānīti un sala nemaz neeksistē tāpēc, ka ārā bija tik bieza migla, ka mūra sienas un torņus tik tikko varējām saskatīt.

Monsenmišela ir tiešām skaista vieta un vizītes vērta. Tikai, ja nebūtu tie rekonstrukcijas darbi, kas bojāja mums visus skatus no ārpuses.

Nu ko, laiks ieripot Bretaņā!