Dubrovnika ar luksusa apartamentiem un dušas svētki

Kad esam izkaifojušies par superīgo nobraucienu no kalna lejup, kopš šķērsojām robežu ar Bosniju un Horvātiju, konstatējam, ka nu varēsim atkal mīt kalnā augšā un tad atkal lejup, lai sasniegtu kāroto Horvātijas pērli – Dubrovninkus.

Piekrastes ceļš ir augšā, lejā, augšā, lejā ar 10% kāpumu zīmītēm uz katra pagrieziena. Nu neko darīt, iekrampējamies stūrēs un minam augšā. Ceļš ar ļoti intensīvu satiksmi, kas neļauj priecāties par skaistajiem skatiem, bet gan liek visu uzmanību koncentrēt uz ceļa un vērot, vai garām braucošās automašīnas atstāj pietiekami daudz vietas mums velosipēdistiem.

Nonākot Dubrovnikā redzam, ka esam reāli kļūdījušies, ka oktobra mēnesī tūrisma sezona būs galā. Pilsētā čum un mudž no cilvēku pūļiem. Visu laiku kāds uzrunā un piedāvā apartamentus uz nakti, vai tūri pa pilsētu, vai izbraucienu ar kuģīti. Viss notiek. Tūrisms neguļ pat oktobrī. Vien nodomāju pie sevis, ja šis ir oktobris Dubrovnikā, kāds ir jūnijs, jūlijs un augusts.

Visām mums piederošajām elektronikām ir beigušās baterijas, tāpēc ejam meklēt, kur “uzlādēties”. Tūrisma informācijā atrodam vairākus brīvus kontaktus, kas uzreiz arī tiek okupēti ar visām mūsu rīcībā esošajām elektronikām – datoriem, planšetdatoriem, telefoniem, baterijām, lādētājiem. Skats noteikti pa rubli. Tūrisma informācijas biroja darbinieki uz mums tā dīvaini skatās, bet mēs piekopjam “beigtas zivs” taktiku. Un ziniet ko? Strādā.
Ar vienu rokas mājienu Pablo “uzlauž” tūrisma informācijas wifi, un bezmaksas 30 min interneta vietā, tagad varam to visi lietot neierobežoti. Cik parocīgi, ka Pablo ar IT lietām ir uz Tu. Kamēr mēs ar Pablo cenšamies salādēt bildes, ko esmu apsolījusi nosūtīt puisim no National Gographic Latvija, rakstam par manu ceļojumu ar velosipēdu apkārt pasaulei, tikmēr Išbela centrālajā laukumā vāra sev makaronus vakariņām. A, bet ko? Ēst taču gribas. Ticiet man, arī tas bija skats pa rubli.

Kad darbiņi padarīti un, kad Išbela apēdusi savus makaronus, visi dodamies apskatīt Dubrovnikas vecpilsētu. Ārā bija jau sācis krēslot un saule tik pat kā norietējusi. Ar visiem ričukiem laižam pa brīnišķīgās vecpilsētas šaurajām ieliņām.

Wow! Un vēlreiz wow! Un vēlreiz Wow! Dubrovnika pārspēj Venēciju un visas citas vecpilsētas, ko man ir nācies manos ceļojumos redzēt. Labi, Salamankas vecpilsēta Spānijā vēl ir liela konkurence Dubrovnikai, bet vienalga – Wow.

Izmetam vairākus līkumus par vecpilsētu. Tā šķiet tik romantiska, ar daudzām laternām, kas iedegtas šaurajās ielās. Šobrīd vakariņu laiks un galdiņi restorānos pārpildīti ar cilvēkiem, viesmīļi baltajos kreklos aši skraida ar paplātēm un šķīvjiem rokās. Smaržo pēc jūras veltēm un mums ļoti, ļoti, ļoti sagribas ēst.
Uz restorāna galdiņiem iedegtās sveces gaisotni vecpilsētā padara dubultā romantisku. Šaurajās ieliņās neskaitāmi suvenīru veikaliņi ar skaistām pastkartēm un ledusskapja magnētiņiem. Klasiski.

Mēs izbadējušies piestājam pie beķerejas, es paņemu bureku, Pablo picu, un pēc tam vēl bureku, un mēs dodamies apartamentu meklējumos. Kartē izpētām, kur ir tuvākā pludmale un domājam nakšņot tur. Realitātē pludmale mums nespīd, jo tās sasniedzamas tikai ejot lejā pa kāpnēm no klinšainā krasta. Nolemjam doties ārā no pilsētas un, ceram uz labu laimi atrast kaut ko pa ceļam. Tā arī notiek. Uz soliņiem, no kuriem paveras lielisks skats pār izgaismoto Dubrovniku, mēs izklājam savus guļammaisus un raugoties zvaigžņotajās debesīs iemiegam.

Svētki – siltās dušas diena

Nākamajā rītā, dzerot brokastu kafiju mēs baudām brīnumjauko skatu. Ak, kas par dzīvi, mēs abas ar Išbelu nosakām.

Šodien mums visiem ir svētki. Būs siltās dušas diena (tajās dienās, kad dušu neesi redzējis jau kādas 4, bet varbūt 5 dienas, tad dienā, kad tā būs, tie ir īsti svētki), jo esam sarunājuši warmshowers hostu Esam, kā jau svētkos pienākas, satraucošā garastāvoklī, par īpašo, siltās dušas dienu. Pirms došanās tālāk ceļā, Melnkalnes virzienā, piestājam pie Lild (super lētais lielveikals) un piepildām mūsu velo somas ar ēdamo.

Diena paiet braucot pa piekrastes skaistajiem ceļiem. Augšā un lejā, augšā un lejā. Braucam cauri Horvātijas mazajiem ciematiem laukos, kur vairākkārt tiekam stādināti un saņemam ceļa maizei granātābolus. Burvīgi.
Saulei rietot esam sasnieguši warmshowers hostu, kas dzīvo nekurienes vidū. Bet ļoti, ļoti skaistā nekurienē. Izrādās, pie viņa piestājušas vēl divas dāmas, kas arī ceļo ar velosipēdiem. Būs vareni jautra kompānija.

Kā jau iepriekš minēju, mēs bijām ļoti, ļoti safanojušies par šīs dienas silto dušu, bet liela bija mūsu vilšanās, kad ieradāmies pie mūsu hosta – siltā ūdens nemaz nav un duša ir šļūtene, kas atrodas ārā, pie namdurvīm. Mana vēlme tapt tīrai bija lielāka, par jebko citu, tāpēc s*** ar visu auksto ūdeni un s**** ar to, ka duša bija pie namdurvīm, sagaidīju tumsu, noģērbos un nodušojos ar.

Vakars pagāja lielā pulkā, spriedelējot par politiku, ceļošanu un karu Balkānos. Nu labi, mēs, viesi, nemaz pie vārda netikām, jo runāja mūsu savdabīgais warmshowers hosts, kurš nezināmu iemeslu dēļ visu vakaru bija apakšbiksēs…

Ēdod vakariņas un badot brīnišķīgo saulrietu, bet jūtoties nedaudz piečakarētiem par siltās dušas neesamību, mēs noguruši pēc garās dienas devāmies uz telts vietu, ko saimnieks iekārtojis saviem viesiem mežā, tādā kā pakalnā. Visapkārt miers un klusums. “Atplīsu” mirklī, ko līdz tiku savā guļammaisā. Ak, kas par dieniņu.