No Bosnijas uz Horvātiju čerez mīnu laukiem
Ir agrs rīts, kaut kur Bosnijas laukos, un no blakus telets dzirdu Išbelu runājam – I am for Škočija! I am cycling around the world! Theses are my friends. They are still sleeping. Ohhh thank you very much! Thank you! Thank you!
Dzirdu, kā Išbela tērzē ar dārza saimnieci, kuras īpašumā mēs visi pārlaidām pagājušo nakti. Bezzobainā omīte sadevusi mums granātābolus, kuru sezona šobrīd ir pašā plaukumā. Ak jā, Škočija laikam nozīmē Skotija bosniešu valodā, jo tas ir vienīgais izskaidrojums, kāpēc Išbela tā izrunā Skotiju. Kaut gan zinot, cik dīvaini skoti runā angļu valodā, varētu būt, ka tas nemaz nav bosniešu, bet gan skotu valodā. Hehe.
Tā kā Išbela parasti ceļo viena, viņa nevelk garumā visus rīta rituālus – pamostas, aši no telts ārā, rīta kafija, bročiņas, nojauc telti, mantas uz ričuka un aidā, dodas ceļā! Bet mēs – mums tas viss iet 2x, ja ne visas 3x lēnāk. Vispār jau tas tāpēc, ka Pablo ir nereālākais guļava un, no rītiem šo nevar dabūt augšā…. (ceļojot divatā ir tā priekšrocība, ka vienmēr pastāv iespēja vainot otru, nu, kā es tagad) Tāpēc diena parasti sākas ar to, kā es lūdzos, lai beidzot šis ceļas un mēs varam sākt kustēties. Bieži piedraudu ar to, ka nojaukšu telti ar viņu iekšā. Šī taktika vēl līdz šim nav nostrādājusi…. Laikam būs jāsāk gatavot brokastis un ceptas olas būs tas, kas šo dabūs ārā no guļammaisa gaismas ātrumā.
Pēc sarunām pie brokastīm par vakarnakts vilku gaudošanu no tuvējā meža, un mantu krāmēšanas visi esam gatavi doties ceļā. Šodien esam nolēmuši sasniegt Dubrovnikus un teikt ardievas Bosnijai.
Es atkal esmu nereālā sajūsmā par to, ka beidzot būsim pie jūras, jo pēdējo reizi ūdens plašumus un jūras gaisu elpojām, kad bijām Francijas dienvidos, kas bija mēnešiem atpakaļ.
Pavisam drīz jau esam atpakaļ uz galvenā ceļa un minamies pa kalniem un lejām. Kad iztālēm redzam draudīgus kāpumus, abas ar Išbelu pārmetam Pablo, ka šis dienu iepriekš mums sasolījis, ka nebūs vairs nekādu dižo kāpumu (jāpiemin, ka Pablo ir atbildīgs par maršruta izvēli). Pablo tik nosaka, nu kā, šis taču ir flatish road (angliski šis vārds skan labāk, latviski, ne tik trāpīgi, bet doma ir – ceļš, kur ir tik pat kā bez kāpumiem). Bet ja nopietni, Pablo izvēlējies ceļu godam, jo mašīnu tik pat kā nav, ceļš ir kluss un visapkārt neskartā Bosnijas daba un kalni. Bieži vien ceļš ir tik “izmiris”, ka varam braukt visi trīs viens otram blakus un stāstīt smieklīgus stāstiņus iz bērnības.
Tā kā vēl pirms mirkļa mēs, dāmas, bijām žēlojušās par kāpumiem, Pablo mūs sāk vest pa maziem lauku ceļiem, cauri pamestajiem ciemiem kalnos, kur tuvumā nav manāma neviena dzīva dvēsele, bet ir 101 brīdinājuma zīmes par mīnām. Pēkšņi, asfaltētais ceļš beidzas un mūsu priekšā ir kaut kas līdzīgs ceļam, it kā granšinieks, bet ar 3x lielākiem akmeņiem. Visi trīs piestājam un nodomājam, ka esam nogriezuši nepareizi, bet tur pat stāt trīs vietējie vīri un viens no viņiem mums saka, ka ceļš ir pareizais, bet, ka šāds akmeņains posms būs tikai nākamos 4km. Tas mums dod pārliecību un dodamies tālāk.
Mamma mia! Tie bija trakākie 4km manā mūžā….
Ceļš gāja zigu zagu, ņigu ņagu, augšā, lejā un vēl vairāk ņigu ņagu. Ceļa malā (pareizāk sakot akmeņu takas malā) nepārtraukti bija saliktas brīdinājuma zīmes par mīnām. Burtiski ik pēc viena metra un ļoti, ļoti tuvu takai, uz kuras bijā mēs. Pāris metrus tālāk varēja redzēt, ka tur sprāgušas mīnas ar bedrēm zemē…. Nereāli baisi.
Baisi tāpēc, ka bija bail nogāzties no velosipēdiem, kratoties pa akmeņaino taku. Mums taču nav kalna divriteņi, ar ko šādu ceļu izbraukt būtu vieglāk par vieglu, turpretī mēs kratījāmies tur ar saviem apkrautajiem, smagajiem velosipēdiem, baidīdamies nejauši nomaukt uz acīm un, nejauši uzkrist kādai vēl nesprāgušai mīnai. Abas ir Išbelu nosolījāmies, ja viena nokrīt un jutīs, ka tur kaut kāds klišķis nogājis, tad otra meklēs palīdzību. Nu tik pārbaidījušās bijām, kad pat šādas sarunas veicām. Pablo gan turējās kā vīrs un neizrādīja nekādu baiļu pazīmi.
Kad tikām ārā no akmeņainās takas, piesēdām, lai atvilktu elpu un apēstu granātābolus, ar ko no rīta lauka saimniece bija mūs sacienājusi. Kas par dieniņu!
Šķērsojot Bosnijas un Hercegovinas robežu
Vēlā pēcpusdienā bijām sasnieguši Bosnijas robežu. Rokas stiepiena attālumā bija kalnainā jūras piekraste. Ak, nereāli skaisti. Un gaiss smaržo pēc jūras.
Bosnijas robežkontroles puiši bija ļoti ziņkārīgi. Izprasīja par mūsu ceļojumu, ekipējumu, velosipēda svaru…. Stāvējām visi trīs un klačojāmies ar šiem labu laiku.
Manu labo omu izjauca kārtējais zīmogs pasē, kurš tika iespiest pilnīgi tukšā lapā. Atkal par vienas tukšas pases lapa mazāk. Sasodīts, man ir kaut kas jāizdomā, lai šis scenārijs neatkārtotos, jo robežkontroles dunduki vienkārši ļoti mīl saspiest zīmogus tukšajās lapās, arī tad, ja pirms tam esi palūdzis tieši pretējo. Izbraucam aši Horvātijas robežkontroli (kur paldies Dievam iztiku bez zīmogiem) un nu visi dodamies nereāli superīgā braucienā lejup no kalna uz Dubrovnikiem.
