Nakts vilcienā līdz Ubon Ratchatami
Mana vīza Taizemē vēl derīga tikai 2 dienas. Mums sāk “degt” zeme zem kājām, tāpēc izlemjam ar 11h nakts vilcienu doties uz Taizemes un Laosas pierobežas pilsētu Ubon Ratchatami.
Šeit vilcieniem ir 3 klases. Ar interesi esam par 3 klasi (jo tas, protams, ir vislētākais variants), taču šoreiz nolemjam neriskēt 11h pavadīt sēžot uz koka benķīša. Nopērkam 2 klases vilciena biļetes no Bangkokas līdz Ubon.
11h naktis vilciens izvērtās par 12:30h vilcienu. Nez kāpēc nemaz nejūtos par to pārsteigta. 12h vēl būtu tīrais nieks, ja vien vilcienā nebūtu ellīgi auksti. Sākšu ar to, ka manā izpratnē ir ļoti dīvaini, turēt vaļā visus logus vilcienā un elpot “fantastiski svaigo gaisu”. Naktī gaisa temperatura nebūt nav vairs plus 30 grādi. Visi pasažieri nosegušies un pārsaluši, bet logus neviens ciet never. Domāts darīts, negaidam uz pārējiem, bet paši mēģinam aizvērt logus mūsu vagonā. Arī ar to īsti nebija līdzēts, vējš pūš pa visām šķirbām un esam nolemti salt līdz galam.
Gulējām uz maiņām, jo bieži vien tūristi tiek apzagti nakts vilcienos, kad mantas paliek nepieskatītas.
Varu būt priecīga, ka šoreiz vismaz transportā BIJA pieejama WC.
Ap plkst. 9 no rīta esam ieradušies Ubon Ratchatami. 5 min gājienā no vilciena stacijas atrodam hosteli. Par istabiņu maksājam 2 EUR pa nakti. Lieki pieminēt, ka hostelis izskatās kā cietums. Bet par 2 EUR diez vai varētu gribēt ko ekskluzīvu. Vismaz labi, ka nekur nav manāmas ne ķirzakas ne citi mošķi.
Pilsētā paliekam 1 nakti, lai nākamajā rītā dotos šķērsot Taizemes un Laosas robežu.
Ubon Ratchatami ir maza pilsēta. Nepilnas stundas laikā esam to jau krustu šķērsu izstaigājuši. Komiski ir tas, ka arī šeit, tā pat kā Spānijā škiet ir siestas laiks, jo ap plkst. 3 līdz 5 visas ēstuves ir slēgtas un, ja esi izsalcis, Tev jādodas medīt pašam. Pēc plkst.5 pilsēta sāk šķist dzīvīgāka un arī mēs tiekam pie kārotajām pusdienām.
Vienīgo izkalidi, ja to tā varētu nosaukt, ko atradām pilsētā, bija kāds korejiešu restorāns. Bufetes tipa ēstuve, kurā ēdienu pagatavo pats pie sava galda. Starp vietējiem šķiet ļoti populāra vieta, jo ēstuvē jāpagaida rindā, lai tiktu pie galdiņa.
Nākamās dienas rītā dodamies uz robežšķēršošanas punktu Chong Mek. Te sākās mūsu pirmā pieredze ar šo sabiedrisko transportu, tā saucamais lielizmēra vietējo taksometrs – songthaews.
Vietējie ar šī transporta līdzekļa palīdzību pārvadā visu iespējamo un neispējamo. Vistas maisos, televizorus, ēdienu utml. Tā kā jābūt gatavam, ka pie tavām kājām varētu kliegt pāris vistas vai gaiļi…. Bet, tas ir lētākais pārvietošanās veids, nekā tūristu autobusi. Un tūristu autobusos arī tādus piedzīvojumus neredzēt.
No Ubon Ratchatami ar “lielizmēra vietējo taksometru” (songthaews) dodamies uz Chong Mek.
Esi sveicināta Laosa! 30 dienas šeit.
