Pirms turpinu stāstus par mūsu ceļojumu ar velosipēdu apkārt Spānijai, neliels apdeits par to, kur esam šobrīd.

Ar Spāniju “nokārtojām rēķinus” augusta sākumā, kad es atgriezos no 3 nedēļu brīvdienām Latvijā un mēs izbraucām pēdējo loku pa Spāniju – Katalonijas reģionu.

No Spānijas Dienvidiem mēs atkal atgriezāmies Francijā, bet šoreiz valsts Dienvidos, kur līkumojām pāris dienas pa Vidusjūras piekrasti, bet kad tūristu pārpildītās pludmales bija apnikušas, mēs devāmies Alpu virzienā. Šķērsojām Alpus un šobrīd esam Itālijas Ziemeļos un minamies Venēcijas virzienā.

Rudeni plānojam sagaidīt un pavadīt izbraucot Balkānus – Slovēniju, Horvātiju, Serbiju, Bosniju un Hercegovinu, Melnkalni, Albāniju, Kosovu un Maķedoniju.

Bet nu atriežos pie mūsu ceļojuma ar velosipēdu apkārt Spānijai.

Šķērsojot tiltu pār Ria de Ribadeo (vienu no daudzajām upēm, kas iztek no jūras Biskajas līcī) nonācām Astūrijas reģionā.

Astūrijas reģions ir slavens ar vietējo sidru. Sidrs te ir īpašā cieņā un tas ir populārākais dzēriens reģionā. Ar ko sidrs ir tik īpašs?

Sidra pasniegšana ir vesels rituāls. Oficianti bāros un restorānos pasniedzot sidru to lej lielās glāzēs no noteikta augstuma, kad glāzē tiek ieliets sidrs, noteiktā daudzumā un, kad to pārklāj putiņas, tikai tad tas tiek pasniegts. Sidrs jāizdzer ir uzreiz vienā rāvienā, kamēr vēl tas ir nedaudz gāzēts. Astūrijas sidrs tiek pasniegts tikai un vienīgi šādā veidā.
Vērojot oficiantus bāros pasniedzot šo sidru ir vesels šovs.

Sidrs tiek dzerts jebkurā diennakts laikā, arī svētdienas rītos. Astūrieši īpaši lepojas ar šo dzērienu un tā īpašo pasniegšanas veidu. Nereti, pērkot pudeli sidra, pinchos (mazās uzkodas) pienākas par brīvu.

Mēs braucām krustu šķērsu pa piekrasti, cauri mazajiem zvejnieku ciemiem, kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā. Domas no nogurušajām kājām novirzīja ainaviskā Biskajas līča piekraste, klinšainie krasti, tirkīzzilais ūdens un vientuļās pludmales.

Ceļā satikām daudzus Santjago ceļa svētceļotājus. Viens priecīgs, otrs pārguris, trešais domīgs, ceturtais meklē vilcienu, lai izbeigtu mocības ejot ar kājām.

Kalni Los Picos De Europa

Pēc niekošanās ar piekrastes pauguriem devāmies “īsto kalnu” virzienā – Los Picos De Europa.

Kalni ir kļuvuši par manu mīļāko vietu, kur ceļot ar velosipēdu, jo kalnos taču ir tik forši. Tur vari pabūviens un netraucēts, dabūt gardu dzeramo ūdeni, atrast kādu klusu nostūri, kur uzcelt telti, no rīta iet kalnu upē pa pliko mazgāties, elpot pilnas plaušas ar kalnu svaigo gaisu.

Tikšana uz kalnu pāreju augstāko punktu fiziski ir izaicinājums, ja esi nokrāvies ar somām, kā mēs, tomēr nobraucieni no kalna lejup ir labākais saldais ēdiens kāds vien var būt. Pēc 21km tikai augšup, augšup un esot vienā līmenī ar mākoņiem, tam seko galvu reibinošs nobrauciens. Nu vienkārši feini!

Ebro upe un La Rioja

Kad beidzās galvu reibinošais nobrauciens no Los Picos De Europa mēs taisnā ceļā nonācām tur, kur sākas Spānijas lielākā upe Ebro. Tālāk mūsu ceļš līdz pat Saragaosai veda tieši blakus Ebras upes krastiem.

Ūdens tuvums mūsu telts vietai vakarus pārvērta par cīniņu ar odiem, kas kā vesela armija nāca mums uzbrukumā. Sēžot teltī izsalkuši, gaidījām saules rietu, kad odi pazuda un varējām pagatavot siltas vakariņas uz mūsu mazās plītiņas.

Pa Riohas reģionu (La Rioja) bijām braukuši arī ziemā, kad tikko ieripojām ar mūsu ričukiem Spānijā no Francijas. Tajā gadalaikā viss bija vienmuļš, taču vasarā La Rioja pārvēršas par zaļo vīnogulāju zemi. Tik, cik tālu vien skatiens veras, visur vīnogulāji.

Nereti ceļa malās auga ķirši. Tā kā neviens cits ez mums par ceļa malās augošajiem ķiršiem nelikās ne zinis, mēs ēdām sulīgās ogas gardām mutēm.

Jau atkal atgriežoties Pablo dzimtajā pilsētā Saragosā, atstāju savu Rūdi (t.i. velo) un Pablo atpūsties zem Spānijas saules, kamēr es paņēmu pelnītas trīs nedēļas “atvaļinājumu” no ceļošanas, lai apciemotu visus mīļos dzimtajā Latvijā.