Ceļojumu pa Vidusjūrasa piekrasti Spānijā mēs sākām vēlā aprīlī. Siltais un saulainais vidusjūras klimats mūs lutināja katru dienu un ātri vien aizmirsām, ka pirms pavisam neilga laika nosaluši roku un kāju pirksti bija ierasta ikdiena. Par to, ko redzējām ar velosipēdu ceļojot par Vidusjūra piekrasti Spānijā, lasi tālāk.

Ceļu pa Vidusjūras piekrasti Spānijā mēs aizsākām no saulainās Valensijas. Valensijā bijām ieradušies vietējo fiestu laikā Las Fallas! Sākumā nodomāju, o, forši, tieši laikā, lai redzētu, kā tad vietējie te ballējās. Bet izrādījās, ka manam latviešu prātam šī ballīte bija prātam neaptverama. Vienvārdsakot, pasākuma “odziņa” ir trīs dienas pēc kārtas 24h diennaktī mest hlapuškas (plaukšķenes) un taisīt pēc iespējas lielāku troksni. Lai labāk raksturotu troksni, kas valdīja visā pilsētā, tad sajūta bija tāda, ka ārā notiek karadarbība, jo visu laiku kāds spridzina. Arī uguņošana dienas laikā bija nedaudz neierasta man. Kāpēc uguņošana dienas laikā? Lai priecātos par lielo troksni nevis par gaismiņām daaa!!!

Vakarā uz ielām visi ballējas, jo satiksme uz centrālajām ielām ir slēgta. Pasākuma kulminācija ir pusnaktī dedzināt milzīgās statujas, kas izvietotas pa pilsētas ielām. Statujās attēloti dažādi pasaku varoņi, dažādas sadzīviskas ainiņas, parodēti politiķi. Kāpēc? Nezinu. Laikam tas ir vēl jautrāk, nekā baudīt uguņošanas troksni dienas laikā. Ja pavisam godīgi, biju laimīga tikt prom no Valensijas un trakās fiestas Las Fallas.

Alikante

Tālāk Alikantes virzienā devāmies izvēloties ceļu, kas ved gar piekrasti. Naktis pavadījām teltī, ceļot to starp mandarīnu un apelsīnu koku plantācijām. Pa kluso, protams.

Liela bija vilšanās tuvojoties Alikantei. Tūrisms ir pārņēmis visu piekarsti. Jūru nemaz neredzi, jo tai pretī slejas viena par otru augstākas viesnīcas. Arī spāņu valodu dzirdi pamaz, jo viss pielāgots tūristiem un britiem, ka šeit apmetušies uz dzīvi. Fish and chips restorāni un izkārtnes ar Full english breakfast arī nav retums.

Tiem, kam netraucē pārpildīta pludmale, kam tīk ballēties un sēdēt kafejnīcās un restorānos, kas ir 30m no pludmales – Alikante noteikti ies pie sirds. Bet tikai ne mums. Ilgi tur nemaz neuzturoties devāmies tālāk uz Mursijas reģionu.

Mursija

Mursija ir viens no sausākajiem reģioniem Spānijā. Var gadīties ka divu gadu laikā lietus tur nenolīst ne reizi. Ārpus pilsētas robežām vienīgais ko redzi ir stepe.
Braucot cauri pilsētām, dažreiz likās, ka esmu nonākusi kādā arābu valstī, jo šeit uz dzīvi apmetušies daudz musulmaņu, kas staigā apkārt savos garajos kreklos un sievietes ar galvassegām.
Turpinot ceļu pa Mursijas reģiona jūras piekrasti, viesnīcu apbūvētās pludmales sāka nomainīt skaisti skati ar neskartu klinšainu piekrasti. Katra ēšanas pauzīte bija ar pastkartes vērtiem skatiem uz Vidusjūru.

Cabo de Gata

Andalūzijā esot visskaistākās pludmales visā Spānijā. Un tam tikai un vienīgi varu piekrists. Iebraucot Andalūzijas reģionā šķērsojām Nacionālo parku Cabo de Gata. Šis nacionālais parks obligāti būtu jāiekļauj apmeklējamo vietu sarakstā tiem, kas dodas uz Spānijas Dienvidiem. Zemāk skatāmajās bildēs varat lieliski redzēt, par ko es runāju. Daudzas no šīm pludmalēm ir sasniedzamas tikai ar kājām vai velosipēdu.

Nacionālā parka visbrīnišķīgākā vieta ar vis vis vis skaistākajiem skatiem ir Cabo de Gata bāka, kas ir arī Spānijas tālākais Dienvidu punkts. Mīšanās ir augšā un lejā, augšā un lejā, brīžiem arī nost no velo un ar stumšanu tikai var tikt uz priekšu, ja izvēlas braukt pa ainaviskāko, bet neasfaltēto ceļu.

Parka teritorija ir tik ainaviska un skaista, ka neskaitāmi Holivudas vesterni ir filmēti tieši tur, arī slavenā piedzīvojuma filma Indiana Džons, filmēta pludmalē Playa de los muertos.

Tā kā mēs Spānijas Vidusjūras piekrasti izbraucām ne sezonā, tas bija perfekts laiks, lai apmeklētu pludmales, kas sezonas laikā noteikti ir ar cilvēkiem pārpildītas. Ne sezona arī bija labs laiks, lai kādu nakti pārlaistu pludmalē citu acu nemanītiem.

Almeria un Sierra Nevada

Pilsētā Almerija mēs bijām paņēmuši vienu atpūtas dienu no intensīvās mīšanās augšā un lejā pa Cabo de Gata nacionālo parku. Almerijā mūs viesmīlīgi izmitināja warmshowers hosti, internacionālais pāris – spāņu meitene Maite un pusis no vācijas – Martins. Tikām cienāti ar vietējiem gardumiem – salmoreho (tomātu zupa, bet ne gaspačo) un panētiem dārzeņiem ar medu. Ņam ņam.

Maite ar Martinu arī uzrīkoja nelielu pikniku pusdienas laikā pašā pilsētas centrā ar vēl diviem velo tūristiem no Īrijas, kur tad visi arī runājām par un ap ceļošanu ar velosipēdu. Sasniedzot Spānijas Dienvidus sākām uz ceļiem satikt arī citus ceļotājus ar velosipēdiem.

Pēc nelielās atpūtas Almerijā devāmies uz nākamo Nacionālo Parku, kur šķērsojām Sierra Nevada kalnu grēdu. Četras dienas ārpus civilizācijas, tikai mēs un klani un vēlreiz kalni ar elpu aizraujošiem skatiem ik uz soļa.

Katru nakti cēlām mūsu apartamentus (t.i. telti) izvēloties visbrīnišķīgākos skatus, ar ko doties pie miera un, ar ko no rīta mosties.

Sierra Nevada līdz šim bija fiziski visgrūtākais posms ceļojot ar velosipēdu Spānijā, tomēr dabas skaistums, kalnu gaiss, miers un klusums bija laba kompensācija par dienā lietajiem sviedriem.

Granada

Spānijas Dienvidos bijām maija mēnesī, bet reāli vasara tur vēl nemaz nebija sākusies, tomēr latviešu meitenei plus 26 grādi ēnā un plus 35 grādi saulē ir vairāk nekā vasara. Tas ir reāls piecepiens.
Pēc 4 dienām kalnos nonākam atkal civilizācijā un pamatīgā karstumiņā. Ļoti svelmainā dienā mēs ieripojām Granadā. Kārtīgu dušu (neskaitot apmazgāšanos strūklakās) nebijām redzējuši 5 dienas, kopš sākām braukt pa Sierra Nevadas kalniem. Granadā esam sarunājuši warmshoers hostu. Tāds prieks, tāda laime par iespēju tikt īstā dušā un izmazgāt drēbes.

Ierodoties pie mūsu hosta, secinājām, ka pāris dienas nu būs jāpadzīvojas studentu miteklī, t.i. mūžīgā ballīte, negulēšana līdz agram rītam un nepārtraukta cilvēku kustība dzīvoklī. Vakaros tikām aicināti uz kopīgām vakariņām ar hosta draugiem – vakariņu laiks, nu tā ap pusnakti, kas ir normāls laiks vakariņām Spānijas Dienvidos, kopīga ēdiena gatavošana un daudz zāles pīpēšana.

Un par Granadas pilsētu runājot – ļoti daudz tūristu, jo visi taču vēlas redzēt šo burvīgo pilsētu. Pa vecpilsētu var stundām maldīties un maldīties, līkumojot par šaurajām ieliņām, slēpjoties no trakās svelmes, kas ārā valda. Vēl no svelmes var tverties bāros, baudīt kaustiņu auksta alus un tapas (kas bieži vien ir par brīvu).

Man visvairāk patīk ziedi, kas bija visur. Uz balkoniem, pie durvīm, uz palodzēm, mājas pagalmā. It visur. Ziedi ir visur. Burvīga, nu burvīga tā Granada.

Un vēl man ļoti iekrita acīs, ka meitenēm šeit ļoti patīk nodzīt matus no pus galvas. Kaut kāds vietējais trends laikam…

Dodamies uz Madridi

Ieviesām nelielas izmaiņas maršrutā un no Granadas devāmies virzienā uz Madridi. Kāpēc? Jo Pablo blogs tika nominēts kā viens no labākajiem ceļojuma blogiem Spānijā un mēs nolēmām ar ričukiem doties taisnā ceļa uz apbalvošu Madridē.

Grandada – Kordoba – Toledo – Madride

Pametot Granadu mums nācās teikt ardievas Vidusjūrai un doties tālāk iekšā valsts vidienē. Jo vairāk attālinājāmies no piekrastes, jo vairāk nomainījās daba mums apkārt. Stepi nomainīja olīvkoku plantācijas un labības lauki. Palmas nomainīja lapu koki. Pie norādēm, kur ir upes arī patiešām bija upes. Viss zaļš un smaržo. Maija mēnesis, bet pļāvās jau zied Jāņu zāles un sirdī iesmeldz ilgas pēc mājām.

Lai nokļūtu Madridē, mums atkal jāšķērso kalni. Uz nedēļu atkal esam tikai mēs, mūsu ričuki, skaista daba, miers un klusums kalnos. Augšā un lejā, augšā un lejā.
Man patīk nozust uz vairākām dienām kalnos apkārt neviena nav, tikai mēs un meža zvēri.

Un par meža zvēriem runājot, vienu nakti mūs apciemoja pozitīvi noskaņota meža cūka. Šī tikai pārbaudīja mūsu telts vietas apkārtni un aizgāja savu ceļu. Būtu melots, ja teiktu, ka tas bija forši. Biju pārbijusies līdz nemaņai. Bet tā nebūt nebija mūsu pēdējā pieredze ar meža zvēriem, kas bieži vien ir tur pat blakus mūsu izvēlētai telts vietai.

Kad līdz ierašanās Madridē bija palikuši vien pēdējie 100km, mēs nakti pārlaidām ļoti ekskluzīvos “apartamentos” – Toledo pilsētas skata troņa pašā galā. Toledo pilsēta atrodas vienreizējā vietā, kalnu ielejā un tai cauri tek upe. Zemāk redzamajā bildē skats no mūsu telts vietas.

Pēc vienas nedēļas braucot cauri kalniem, maziem ciemiem, guļot tikai mūsu teltī un daudz laika pavadot pie dabas, iebraucot lielpilsētā Madridē viss liekas tik netīrs un piesārņots. Trūkst pat tīra gaisa, ko ievilkt plaušās. Bet priecē fakts, ka tiksim dušā, kura jau atkal nebija redzēta veselu nedēļu, varēsim izmazgāt drēbes un gulēt gultā, un izmantot virtuvi ar visiem tās pričendāļiem.

Kārtīga virtuve ir viena no lietām, kas pietrūkst ceļojot. Esam pašpietiekami un mums ir viss nepieciešamais, lai pagatavotu siltu maltīti dabā, bet virtuvē ir gan cepeškrāsns, gan visdažādākās iespējas gatavot visu pēc sirds patikas, ko mēs parasti arī darām.

Pablo diemžēl netika pie uzvaras blogu konkursā un pēc pavadītās vienas nedēļas Madridē mēs ar prieku devāmies prom no lielpilsētas kņadas.

Kastiljas un Leona (Castilla y Leon)

Pametot Madridi mūsu nākamais mērķis ir doties Portugāles virzienā. Kastiljas un Leonas reģionā (Castilla y Leon) ir vairāki Santjago ceļa maršruti, kurus nereti izvēlējāmies arī mēs. Kordobā nokārtotās Svētceļotāju pases deva mums iespēju palikt Santjago ceļa Svētceļotāju mītnēs (Spānijā tās sauc par alberuges un nereti par palikšanu albergēs ir par brīvu vai par ziedojumiem) vairākās pilsētās, izmantojot iespēju kādu nakti pārlaist zem jumta, tik pie dušas un gulēt mīkstā gultā un parasti arī tik pie iespējas klausīties nogurušo svētceļotāju krācēju kori visu nakti.

Segovija

Aptuveni 100km no Madrides atrodas burvīga pilsētele Segovija. Mums nācās krietni pasvīst, lai tur nokļūtu, jo ceļā no Madrides uz Segoviju ir kāpums līdz 1511 m.v.j.l.

Grozies kā gribi, Spānijā it visur ir kalni.

Segovija ir maza pilsētiņa, kas atrodas kalnu pakājē. Pilsētas interesantie objekti un vecpilsēta ir viegli apskatāma vien pārvietojoties ar kājām. Pilsētas galvenais apskates objekts ir akvedukts, ko romieši uzbūvējuši 1.gs un tas perfektā stāvoklī joprojām apskatāms pašā vecpilsētas sirdī. Pilsētas gotiskā stilā celtā katedrāle un pilsētas mūris arī ir tur pat rokas stiepiena attālumā. Šī noteikti ir “jāredz” pilsētiņa, ja esi Kastiljas un Leonas reģionā.

Salamanka

Salamanka tiek dēvēta par Zelta pilsētu (La Dorada) un kā vieno no visskaistākajām renesanses pilsētām Eiropā. Neviens no šiem raksturojumiem nav pārspīlējums vai tukšas runas, jo Salamanka tiešām ir Spānijas pērle, par ko man iepriekš nekas nebija zināms. Vecpilsētas ēku būvē ir izmantos smilšakmens, kas saules apspīdēts ieņem zeltainu nokrāsu, laikam arī tādēļ pilsētu dēvē par Zelta pilsētu.

Mēs devāmies pilsētas apskatē saules lēktā un vērojām, kā pilsēta mostas, kad ielas vēl tukšas un saules stari laužas cauri mākoņiem. Mēs klaiņojām pa pilsētu dienas vidū, kad tā bija atkal pavisam citāda – tūristu pūļu pārpildīta, saules gaisma tik ļoti atspīd no vecpilsētas mūru ēkām, ka asaras acīs. Naktī Salamanka atkal pārvēršas – vecpilsētas tiek izgaismotas un pilsēta kļūst pasakaini noslēpumaina.

Pametot Salamankas pilsētu mēs devāmies Portugāles virzienā. Jauni piedzīvojumi priekšā un sakām īsas ardievas Spānijai, jo pēc nelielas tūres pa Portugāles ziemeļiem mēs atkal būsim atpakaļ Spānijā, lai izbrauktu Kantabrijas jūras piekrasti.