Bosnija un Hercegovina un tās neskartās teritorijas

Aicinājums uz lūgšanu no tuvējās mošejas pamodina mani jau agrā rīta stundā. Pat ausu aizbāžņi nelīdz. Vēl ir agrs un zinu, ka “dabūšu pa galvu”, ja mēģināšu modināt Pablo, lai varētu sākt dienu agri un doties ceļā. Plkst. 7 ir pārāk agrs manam dienvidniekam, tāpēc nolemju vilkt laiku līdz plkst. 8 un tikai tad modināt manu dārgo ceļabiedru. Kaut kā to stundu novelku, knosīdamās pa guļammaisu. Pabāžu galvu ārā pa telts durvīm, kur mani priecē spožā saulīte un nolemju, ka tās ir tik labas ziņas, ka nu pavisam noteikti ir jāmodina Pablo, lai arī viņam tas pēc iespējas ātrāk taptu zināms.

No rīta paiet pāris stundas, līdz esam sakrāmējušies un izžāvējuši visas pa divām dienām izlijušās mantas un vien īsi pirms plkst. 12 dodamies ceļā.

Plānotais maršruts ir izbraukt Unas Nacionālo Parku, kur mūs sagaida kalni, kalni un kalni. Braucot pa ceļu, kas ved gar Unas upes krastiem, tādā veidā ietaupot kādu no miljons kāpumiem. Tiekot cauri Unas Nacionālajam parkam, turpināsim doties valsts dienvidu virzienā līdz Mostarai, braucot pa ceļiem un neceļiem, lai izbaudītu Bosnijas neskartās teritorijas – skaistos kalnus un mežus, jo ir tik jauki reizi pa reizei būt kaut kur nekurienes vidū.

Šķērsojot Unas Nacionālo parku

Tiklīdz kā izbraucam no apdzīvotām vietām, visapkārt paveras neskartās Bosnijas teritorijas. Tik tālu, cik vien vari saredzēt ir plašumi – līdzenumi, kalni, meži, atkal kalni un vēl vairāk kalni. Ceļa malās neskaitāmas brīdinājuma zīmes par nedetonētām mīnām, kas sākotnēji rada ļoti neomulīgas sajūtas. Nu vispār neomulīgi bija visu laiku, ne tikai sākotnēji, redzot brīdinājuma zīmes ceļa malās. Lieki piebilst, ka wc pauzītes vairs netika veiktas kaut kur slēpti krūmiņos, prom no ceļa, bet gan principā tur pat uz ceļa. Drošs paliek drošs.
Mūsu dienas kilometrāžu plānojām vadoties pēc tā, cik tālu ir nākamā apdzīvotā vieta, kur papildināt ēdiena krājumus un uzpildīt ūdens pudeles.

Iebraucot Bosnijā mūsu ierastā dienas kilometrāža strauji saruka un dienā nobraucām labi, ja kādus 40 līdz 50km. No rītiem dienu sākt agri nevarējām, jo pa nakti teltī kondensācija bija tik daudz, ka no rīta jāgaida, lai telti izžāvētu. Arīdzan Bosnijas kalni un serpentīna ceļi nebija aši izbraucami.

Pāris stundas cīnoties ar ceļu augšup kalnā, nolemjam mainīt maršrut un braukt gar Unas upi, kur ceļš varētu būt interesantāks un kartē ir redzami arī pāris ciemi, kur mēs varētu papildināt ēdiena krājumus.
Pēc ilgā ceļa augšup, nu traucamies pa kalnu lejā ar 50km/h, mušām sitoties sejā. Esam nonākuši ielejā un par grūtajiem kāpumiem varam uz kādu laiciņu piemirst. Ceļa malā viena sieva tirgo lauku labumus, tāpēc mēs dodam pa bremzēm un piestājam ceļa malā. Vajadzētu kaut ko sarūpēt vakariņam ar makaroniem, tāpēc nopērkam Ajvar mērci (sacepti baklažāni, sarkanie pipari, tomāti un ķiploks – ļooooti garda mērcīte, kas tipiska Balkānos). Ajvar mērce it kā domāta ēst ar desiņām vai citu gaļu, bet mums lieliski noder pie makaroniem.
Vēl pēc pāris simts metriem ieraugam arī mazu bodīti (Bosnijā lielveikali ir tikai pilsētās, un arī ne visās, mazajos ciemos ir tikai mazās bodītes ar pavisam nelielu preču sortimentu), pie kuras arī nolemjam piestāt maizes meklējumos. Maizi mēs nedabūjam, tāpēc nopērkam cepumus. Loģiski, ne? Piestājam saulītē apēst kārumus un pie mums nāk sieva no blakus mājas un cienā mūs ar vīnogām. Ņammm cik gardas.

Uz ceļa bieži vietējie mūs aptur, vaicādami, vai ir vajadzīga palīdzība, vai ūdens, vai ēdiens, kas bosniešu tēlam piedod viesmīlīgumu un izpalīdzību. Visnotaļ patīkami.

Un ja jau reiz iesāku runāt par bosniešu viesmīlību un izpalīdzību, tad man jāpiemin fakts, kā mēs tikām pie siltas dušas kempingā (silta duša ir kas ļoti īpašs mūsu ikdienā), kur saimniece mūs ne tikai atļāva dušoties bez maksas, bet arīdzan piedāvāja kafiju un izmantot kempinga wifi. Mīļš paldies viņiem par to.

Pēc dušas es paziņoju Pablo, ka šovakar gribu gulēt iet tīra (diezgan pamatota vēlme, ņemot vērā, ka dušā nebija būts pēdējās 5 dienas), tāpēc nolēmām drīz vien jau mest mieru. Pāris kilometru tālāk no kempinga bijām sasnieguši kādu ciemu Unas upes krastos, kur nolēmām meklēt telts vietu. Vietējie zināja teikt, ka upes krastos telti celt ir droši un, ka atradīsim vairākas labiekārtotas vietiņas ar galdiņiem upes krastos. Tieši tā arī bija un mēs uzslējām telti tieši blakus Unas upei. Tā kā bijām jau krietnu gabalu ārpus mazā ciema un jebkādas citas rosības, biju mazliet nobažījusies par vilkiem, kas mīt Bosnijas mežos, bet par laimi, nakts pagāja mierīgi un droši. Ak, un cik daudz zvaigžņu naktī! Pasakaini.

Mīnu lauki un ložu cauršautās ēkas

Ceļš uz pilsētu Drvar, kas bija mūsu nākamais ēdienu krājumu papildināšanas punkts, bija visnotaļ iespaidīgs. Iespaidīgs mīnu lauku dēļ. Bosnijā tu nevari tā vienkārši kādā rudens dienā, iemest autiņā grozu, nazi un gumijas zābakus un laist mežā sēnēs, jo nevar jau zināt, vai neuziesi gaisā ar visu savu sēņu grozu.

Vēl bēdīgāk bija braukt cauri pamestajiem ciemiem kalnos, kur karš bija parūpējies, lai tajās vietās neviens vairs nekad neatgrieztos. Pussagruvušas un ložu cauršautas ēkas slejas kā spoki. Ciemati pamesti un neapdzīvoti.
Pussagruvušās un ložu cauršautās ēkas “rotā” visas apdzīvotās vietas Bosnijā un Hercegovinā, kas ir kā nepārtraukt atgādinājums par neseno karu valstī. Bosnija ir viena no visnabadzīgākajām valstīm Eiropā un valstij nav naudas tādiem niekiem, kā pussagruvušo ēku nojaukšanai. Bēdīgs paskats.

Cik viegli Bosnijā ir ar nakšņošanu teltī

Rietumeiropā nakšņošana teltī pilsētas vidū ir iespējama, bet parasti, tai jābūt ļoti maskētai un, jau ar rīta gaismu ir jābūt prom no slēpņa, kā arī jābūt gataviem maksāt sodu, ja varas iestādes tevi noķer. Bet Bosnijā gan tas ir pavisam savādāk. Kā piemēru minēšu to, kā policija mūs aizsūtīja uz pilsētas parku celt telti, jo tur mums būs droši. Vēl pa nakti nobraucot garām un pārbaudot vai ar mums viss ir kārtībā. Tā kā šī prakse mums jau bija rokā, tad arī turpmāk, kad bijām iebraukuši pilsētā, meklējām parku, kur pārlaist nakti, jo zinām, ka tur nakšņošana būs droša un arī par mīnām nav jāraizējas.

Dienās, kad nevarējām veikt distanci līdz nākamajai pilsētai, mēs drošu telts vietu meklētu tur, kur gans staigā ar savu aitu ganāmpulku. Ja jau lopiņiem tur ir droši staigāt, tad arī mēs tur varam iet. Otrs variants ir, ja neredzi ne ganu, ne ganāmpulku, bet redzi aitu sūdiņus uz zemes, tad arī tas nozīmē, ka viss ok, vieta droša. Tieši tā, mēs vienu nakti pavadījām kalnos, kur govis ganījās un no rīta modinot mūs ar zvaniņiem, kas skanēja, govīm klīstot pa ganībām.

Vietējo viesmīlība, laipnība un zinātkāre

Sasniegt Tomislavgradu bijām ļoti motivēti, jo virs mūsu galvām sāka pulcēties draudīgi lietus mākoņi, tāpēc neņēmām vērā ne slāpes ne izsalkumu un minām tik kalnā augšā, lai pēc iespējas ātrāk tiktu līdz pilsētai. Vienas stundas brauciens augšā kalnā vainagojas ar 5 min nobraucienu.

Līdz ar pirmajām lietus lāsēm veiksmīgi bijām īstenojuši misiju Tomislavgrada un, kad ārā sāka reāli gāzt lietus, mēs jau laimīgi sēdējām zem lielveikala nojumes un stūmām aiz vaigiem valriekstu baklavu (baklava ir turku saldumi, no kārtainās mīklas, kas ir nejēgā saldi, bet garšo vienkārši dievīgi. Populārs saldais arī Balkānos). Katrs otrais garāmgājējs novēlot mums labu apetīti.

Tā kā ārā viss ir slapjš un neforšs, esam ar mieru pat gulēt lielveikalā, bet diez vai mums to kāds atļaus, tāpēc nolemjam doties prasīt atļauju telts vietai mājā, kas ir 100m attālumā no lielveikala. Pie mājas ir milzīgs pagalms, kas mums lieliski der, lai uzceltu telti. Nama saimniece nav ar mieru, ka mēs guļam ārā, tāpēc pa taisno jau tiekam aicināti iekšā. Jaukā kundzīte mūs padzirdīja, pabaroja un izguldīja.

Vakaru un nākamās dienas rītu pavadījām runājot ar zīmēm, un es kaut kādā, lauztā vācu valodā, jo mūsu saimniece pārvaldīja vācu ne angļu valodu. Bet saprasties sapratāmies, izrunājāmies gan par to, cik kuram brāļi un māsas, gan par to, vai mums garšo vēršacs, vai ola apcepta no abām pusēm. Nākamajā rītā pat kaimiņiene nāca mūs apraudzīt, jo viss ciems jau zināja, ka esam palikuši pie kundzītes pa nakti, jo laikam lielveikalā paspējām ar saviem apkrautajiem ričukiem atstājām nedzēšamu iespaidu. Prom mūs nelaida tukšām rokām, jaukā saimniece man sadeva līdzi pašas vāktās tējas, jo teicu, ka man tās ļoti garšo. Kaimiņiene no rīta arī nebija nākusi tukšām rokām un iedeva mūs paštaisītas ziepītes, kuras “vārīt” ir viņas hobijs. Ļoti sirsnīgs vakars un vēl agrā pēcpusdiena mums bija ar Bosnijas kundzītēm. Paldies.