Brīvdienas Mostarā

Drēbes nav mazgātas jau vairāk kā nedēļu, arī karstu dušu ļoti gribētos, kā arī nekas nebūtu pret pāris dienām gulēšanu gultā, tāpēc nolemjam Mostarā mēģināt sarunāt iespēju palikt pāris dienas hostelī, apmaiņā pret kādu darbiņu. Šī doma mūs motivē cītīgi mīt pedāļus un retāk piestāt pie beķerejām, kas vienmēr vilina ar svaigas maizes smaržu.

Līdz ar saules rietu esam gandrīz jau sasnieguši Mostaru. Stāvam kalna galā un raugāmies pār Mostaru, kas atrodas ielejā, kalnu ieskauta. Skats brīnišķīgs un saulei rietot debesis krāsojas dažādos toņos.

Abi ar Pablo spriežam, ka esam ļoti neforšā situācijā, jo pilsētā būs problemātiski atrast telts vietu, bet īsti nav variantu, jo esam kalna galā un pēc nobrauciena lejup jau esam sasnieguši pilsētu. Neko darīt, jožam lejā. Es priecājos par nobraucienu un vēju, kas patīkami veldzē, par saules rietu, kas debesis krāso dzeltenīgas…. Pablo pēkšņi bremzē un iegriež benzīntankā, laikam atradis vietiņu, kur varam uzcelt telti. Un tik tiešām, perfekts zālājs aiz benzīntanka, nost no ceļa, tur pat arī dzeramā ūdens strūklaka. Perfekti!

Dodamies pie benzīntanka darbinieka apjautāties, vai viņiem nav iebildumu, ka mēs te pārlaižam nakti. Saņemam pozitīvu atbildi un jau pēc 10 minūtēm mūsu nometne ir gatava. Dzeramais ūdens, pieejama wc, bezmaksas wifi no benzīntanka, brīnišķīgs skats pār Mostaru – perfecto!

Nākamajā rītā pēc brokastīm lecam uz ričukiem un laižam lejā no kalna uz Mostaru. Bosnijā esam bijuši nu jau vairāk kā nedēļu un Mostara ir lielākā pilsēta, kurā līdz šim esam bijuši.

Nesenā Dienvidslāvija kara laikā Mostara tika pilnībā iznīcināta. Gan karā ar serbiem, gan karā ar horvātiem. Karš pilsētā atstāja vien gruvešu kalnus. Mostara, kādu to var redzēt šodien, ir celta no jauna. Vecpilsēta un Mostaras simbols, vecais tilts, kas ir uzbūvēts no jauna, ceļot no upes ārā akmeņus un liekot visu atkal kopā no jauna.

Viena nedēļa hostelī

Ieraugam pirmo hosteli un dodamies iekšā. Mums pretī nāk smaidīga meitene un Pablo sāk savu sakāmo, ka mēs ceļojam ar velosipēdiem utt., ka gribētu palikt hostelī par brīvu apmaiņā pret darbiņu. Pablo piedāvā izveidot hosteļa mājas lapu, sagatavot fotogrāfijas un tādā garā… Meitene šādus lēmumus nepieņem, tāpēc dodas zvanīt īpašniekam, kurš atsaka mūsu piedāvājumam. Nu neko darīt, mēģināsim citur. Bet uzreiz vēl prom neejam un sākam tērzēt ar meiteni. Arī viņa ceļojot ar velosipēdu, hostelī apmetusies īslaicīgi, uz atpūtu no ceļošanas, un tā kā sakarīgā angļu valodā nav runājusi jau 3 nedēļas, mūs prom tik ātri nelaiž.

Jau pēc mirkļa mēs malkojam rīta kafiju, ēdam brokastis un ar Išbelu (Išbela ir skotiete, bet tēvs irānis, izbijusi profesionāla riteņbraucēja, bet tad, kad profesionālais sports jau bijis līdz aknām, nolēma sākt ceļot ar velosipēdu un apceļot pasauli) spriedelējam par ceļošanu ar velosipēdu – kur sākām ceļojumu, cik ilgi ceļojam, cik km dienā nobraucam, kādi mums velosipēdi, ko parasti gatavojam vakariņās, kāds kopējais svars ir mantām un velosipēdiem, kāds ir dienas budžets, kādi nākotnes plāni, cik ir ilgākais laiks, kas bijis bez dušas, kā mazgājam savas drēbes utt.

Runājamies un runājamies, un te pēkšņi Išbela “izmet”, ka labprāt gribētu, lai Pablo palīdz viņai ar mājas lapas izveidi un tā vietā viņa segs mūsu gultas vietas izmaksas hostelī. Mums šis darījums pilnībā apmierina un visi esam laimīgi par nejaušo tikšanos. Išbela laimīga, jo tiks pie mājas lapas un mēs laimīgi, jo bezmaksas varēsim uzturēties hostelī.

Hostelī mitinājāmies teju veselu nedēļu. Es gurķojos un darbojos pie sava bloga, bet Pablo cītīgi strādāja pie Išbelas bloga mājas lapas izveides.

Pavadītais laiks hostelī bija ļoti jautrs. Iepazināmies ar hosteļa īpašnieku un viņa ģimeni. Pabijām pa vidu mīlas drāmai, kas norisinājās starp mūsu jauno draudzeni Išbelu un hosteļa īpašnieku (meksikāņu seriālu cienīga mīlas drāma). Guvām ieskatu kā dzīvo bosnieši. Baudījām dažādus vietējos ēdienu un dzērienus. Veģetārisms nav īsti saprotams viņiem, tāpēc man pāris reizes mēģināja iebarot gulašu, cītīgi stāstot, ka gaļas gabali, kas peld mērcē ir īpašs sojas paveids. Un, kur nu bez rakijas, kas tiek gatavota katrā bosnieša ģimenē.

Ekskursijas diena

Mostaras tilts nav parasts tilts – vietējiem bosnieši no tā lec ūdenī, tādā veidā pierādot savu vīrišķību. Ūdens ir ledus auksts, jo upe tek no kalniem. Arī augstums ir iespaidīgs. Bet šo gadiem seno tradīciju par lekšanu no tilta, pierādot vīrišķību un drosmi, jaunie puiši turpina vēl mūsdienās.

Pilsētas parkā nav atļauts atrasties ar velosipēdu, aizliegts spēlēt bumbu, aizliegts ienest ieročus. Normāli aizliegumi? It īpaši par tiem ieročiem….

Pilsētas centrā bijām apmeklēt bijušo bankas ēku, kas ir pilnībā izdemolēta un ložu cauršauta. Kara laikā no tās snaiperi veikuši apšaudes. Ja labi meklē, uz zemes vēl var atrast ložu čaulītes. Ēkai ir 6 stāvi un tās sienas ir apgleznotas ar neskaitāmiem grafiti, kur vietējie pauž savu attieksmi pret karu un politiku. Iespaidīgi. Izstaigājām visus 6 ēkas stāvus un uzkāpām uz jumta, lai apskatītos skatu no augšas uz pilsētu. Ja gadās būt Mostarā, šī vieta ir labāka, par jebkuru muzeju.

Uzsākam ceļot trijatā

Tad, kad Pablo darbs pie Išbelas bloga bija pabeigts un bijām jau gana atpūtušies, nolēmām atkal startēt. Tā kā mēs devāmies vienā un tajā pašā virzienā, kur Išbela, nolēmām paceļot visi trīs kopā. Domāts darīts. Visi trīs sapakojām savas mantas uz ričukiem un devāmies atkal dzīvē.

Mūsu trio izrādījās ļoti jautrs. Temps gan nedaudz atšķirīgs, bet tomēr izdevās turēties kopā un, kas bija pats galvenais, kopā bija jautri. Gan mums, gan Išbelai. Un tā mēs visi kopā no Mostaras ripinājām Horvātijas virzienā uz Dubrovnikiem.