No Teruelas līdz Valensijai pa Vias Verdes veloceliņu

28/05/2014 Ilze

No tā dēvētās aukstākās pilsētas Spānijā, Teruelas, mēs devāmies Valensijas virzienā pa Vias Verdes velo maršrutu.

Vias Verdes (Zaļie ceļi) ir velo maršruts Spānijā ar aptuveni 2000 km gariem veloceliņiem pa visu valsti. Veloceliņi ir izveidoti gar vairs neizmantotām dzelzceļa sliedēm. Velo maršruti ir piemēroti arī gājējiem. Visa maršruta garumā ir labiekārtotas atpūtas un piknika vietas ar galdiņiem, bērnu rotaļu laukumiem, atkritumu urnām, dzeramo ūdeni (ja palaimējas, ja no strūklakas tek ūdens).

Vias Verdes maršrutu uzsākām no Teruelas. Vēlā pēcpusdienā pēc pilsētas apskates sākam meklēt Vias Verdes maršruta sākumposmu. Ar nelielu maldīšanos un citu velosipēdistu palīdzības esam prom no lielceļa kņadas un minam tuksnešainā mežā. Zinu, izklausās ļoti dīvains salikums, bet tuksnešains mežs ir piemērotākais, kā aprakstīt Vias Verdes sākuma posmu Teruelā.

Ārā karsē saule, iebraucot mežā, kur nav nemazākās vēja plūsmas sviedri pil un pil. Uzkalniņi, kas ved augšā un lejā arī nelīdz ar atvēsināšanos. Ar mīšanos arī neiet viegli. Ceļš nav asfaltēts, bet gan zemes ceļš, ir gan akmeņi, gan smiltis, vēl vairāk akmeņu un vēl vairāk smiltis. Brīžiem šķiet, ka esmu nonākusi Lielajā kanjonā Amerikā, jo mūs ieskauj sarkanīgas klintis un sarkanīga zeme. Skaisti. Visapkārt miers un klusums. Šad tad mums aiztraucas garām vienas dienas velobraucēji, aiz sevis atstājot veļas pulvera smaržu no “svaigajām drēbēm”, kas tik tikko uzvilktas pāris stundu izbraucienam.

Mūsu ceļš ved augšā kalnā. Esam ap 900 metriem virs jūras līmeņa un kāpums ir līdz ~1200 metriem virs jūras līmeņa.

Ik pa laikam ceļā jāšķērso tuneļi. Lielākā daļa no tiem ir aprīkoti ar sensora gaismām. Nodomāju, wow, progresīvi. Bet tuneļi man ļoti nepatīk. Klaustrofobiskas sajūtas sāk pārņemt šaurās telpās, kur nevar redzēt izeju, tāpēc visus tuneļus šķērsoju minoties, kā traka, lai tikai ātrāk tiktu ārā. Pablo tik nosmej par mani.

Sāk iestāties vakars, saule jau gatavojas uz rietu un mums jāsāk domāt par telts vietu. Kalnos tas vienmēr ir piņķerīgi, jo grūti atrast kādu lēzenu nostūri, kur uzcelt telti un tai pašā laikā, lai neesam nevienam citam redzami.

Sasniedzam kāpuma virsotni, bet telts celšanai piemērotas vietas kā nav tā nav. Granšinieku nomaina skaists un asfaltēts velo celiņš, ka pilnīgi negribas beigt dienu, bet gan labprāt vēl ripinātu un ripinātu pa šo kluso dabas nostūri, kur apkārt neviena nav.

Saulei rietot debesis iekrāsojas oranžajās krāsā. Kamēr skatos debesīs un priecājos par krāsām, pēkšņi nenokurinies pie manām kājām uzradies milzīgs suns un dusmīgi rej un jož man pakaļ. Es spiežu strauji pa bremzēm un apstājos, kas zina, kas sunim prātā. Mēģinu mīlīgā balstiņā ar šo runāt, bet īpaši draudzīgs neizskatās. Pēc neilga laiciņa no krūmiem kāds sāk svilp un saukt suni. Pamanu arī milzīgu aitu baru un arī suņa saimnieku, ganu. Atvieglojumā uzelpoju, jo dusmīgais suns vienā acu mirklī arī pazūd krūmos pie savām aitām un gana, un liek man mieru. Tpu tpu, viss labi un turpinu ceļu.

Rets mežs un ganības. Īpaši labas slēpšanās vieta teltij un naktsmājām neredzam, bet vismaz līdzenumu atrodam, un krietnu gabalu no ceļa, aiz krūmiem kādā laukā arī uzslienam mūsu telti.

Pagatavojam klasiskās vakariņas – makaronus ar tomātu mērci un tunci. Uzslienam telti, piepūšam matračus, iekārtojam telti, noparkojma arī mūsu velosipēdus nakts guļai. Vēl tikai zobi jāiztīra un varam likties uz auss, jo nogurums dara savu pēc dienas uz velo.

Ārā jau tumšs, saule norietējusi, mūs apspīd spožs pilnmēness. Visapkārt patīkam miers un klusums. Pablo saku, rīt no rīta būs skaists skats, kad saule uzleks un apspīdēs kalnus. Kā vienmēr esam dabūjuši skaistākos skatus un “apartamentus” par baltu velti. Te pēkšņi pamanām tālumā mašīnas gaismas. Ups. Kas tur varētu braukt. Ceļš ved tieši blakus mūsu telts vietai, bet kas to būtu domājis, ka pa šo necilo ceļu nakts vidū plkst. 22:30 kāds vispār varētu braukt?!?!? Bet brauc gan. Es ātri metos teltī iekšā, Pablo vēl mute pilna ar zobu pastas putām un šis ātrumā skalo muti paslēpies aiz telts. Auto tik tuvojas un tuvojas un spīdina gaismas mūsu virzienā.

Nu tā. Esam ķezā. Ieraugam, ka tā ir Guardia Civil (vietējā policija).

Šie, protams, apstājas un izsauc mūs abus no “slēpņa”. Vārds pa vārdam, pases kontrole un esam palūgti atstāt mūsu naktsmājas. Spānijā celt telti ne kempingā ir pretlikumīgi, tā kā no vienas puses varētu teikt, ka cilvēki tikai dara savu darbu un liek mums notīties, bet no otras puses – ārā ir nakts. Un kur lai mēs tagad paliekam? Plus, vēl telts jānovāc, mantas jāpako. Nu kā viņi tā var? Es tikai atkārtoju un atkārtoju šokā par to, ka mums tagad nakts vidū ir jāiet Dievs sazin kur! Nav jau tā, ka mēs te ballīti rīkotu, mēs vienkārši gulēt gribam!

Nav jau tik vienkārši arī ar telts celšanu citur, jo 100 punkti, ka šie mūs meklēs pa visu mežu, zinādami, ka mēs kaut kur slēpjamies. Saņemam arī skaidru jautājumu – kur nakšņosim? Sakām, ka nezinām, jo mums nav naudas ne viesnīcai un sasniegt draugus, kas dzīvo Valensijā arī šonakt diez vai būs iespējams. Guardia Civil džeks ierosina mums pārlaist nakti 5km attālumā esošajā vilciena platformā.

Domāts darīt. Nojaucam telti, sakravājam pekeles un bēdīgi, mēness gaismas apspīdēti dodamies vilciena stacijas perona meklējumos.
Nakti pārlaidām zem nojumes uz vilciena stacija perona. Izklājām savus matračus, guļammaisus un iekārtojāmies ērti uz migu. Visu nakti trakoti plosījās vējš, bet tomēr uz pāris stundām izdevās iemigt.

Warmshowers hostelis Herikā (Jerica)

Nākamajā dienā atkal saule cepina, bet vēl pat nav vasara iestājusies. Piestājam ik pa pāris kilometriem ēnā, jo es knapi dzīva, no saules svelmes.

Braucam cauri ziedošiem ābeļu dārziem, kas patīkami smaržo. Visu dienu domāju par dušu, ko šovakar būs iespēja dabūt, kad piestāsim Herikā, kur nakšņosim ar Warmshovers hostiem.

Vakarpusēs nonākam Herikā esam viesmīlīgi uzņemti “Velosipēdistu mājā”. Hostelī mitinās vairāki brīvprātīgie, kas īrē šo māju un izmitina bez maksas ceļotājus, gan tos, kas brauc ar velosipēdiem, gan tos, kas iet ar kājām. Kāpēc? Nu tā pat vien? Aiz labas sirds, popularizējot šādā veidā ceļošanu ar velosipēdu, eko dzīvesveidu. Pastaiga pa Heriku, vakariņas, vīns, ceļojumu stāsti un liekamies pie miera.

Ceļš līdz Valensijai

Vias Verdes velo celiņa posms no Herikas līdz Valensijai nu ved cauri apelsīnu, mandarīnu un citronu koku plantācijām. Kas par smaržu visapkārt! Daudzas no augļu koku plantācijām ir atstātas novārtā. Augļi netiek novākti, liela daļa no ražas vienkārši pūst uz zemes. Mēs jau neiesim laist augļus postā. Ik pa laikam piestājam un noraujam pa klementīnam, apelīnam un citronam. Un cik tie saldi. Mmmmmm Našķējamies visas dienas garumā un vēl sabāžam augļus velo somā vēlākam laikam.

Vakarpusē ieripojam Valensijā.