Skotijas velo brauciens 1 daļa
2013. gada septembra sākumā mēs ar Pablo pabijām mūsu otrajā velo braucienā Apvienotajā Karalistē. Treniņš pirms pasaules apceļošanas velo tūres – Skotijas velo brauciens.
Mūsu ceļš veda uz ainavisko Skotiju, kur 14 dienu laikā izbaudījām elpu aizraujošus skatus, elpu aizraujošu mīšanos kalnos augšup un lejup, lietu, sauli, vēju un trakās skotu mušas.
Par to, kā mums klājās Skotijas velo braucienā, lasi tālāk.
Maršruts
14 dienu laikā nobraukts – 671.37 km
- 1. diena Mančestra – Edinburga.
Šī distance mērota ar vilcienu. Izbraukājot pilsētu nobraucām ~14 km.
Mūsu ceļojums iesākās ar starpgadījumu uz vilciena sliedēm.….
Tā kā mūsu rīcībā bija 2 nedēļas, izlēmām laiku netērēt lieki un ar vilcienu no Mančestras doties taisnā ceļā uz Skotiju, precīzāk, skaisto Edinburgu. Mūsu ceļojums tik tikko bija sācies, kā sākās mūžīgās ķibeles ar dzelzceļu (pārvietošanās ar vilcienu Anglijā prasa zināmu devu dārgo nervu, jo mūžīgi vilcieni kavējas vai atgadās kādas mistiskas tehniskas ķibeles).
Šoreiz vilciens nevis kavējās, bet vilcieni uz nenoteiktu laiku tika atcelti. Kāds pašnāvnieks bija izlēmis uzlēkt uz sliedēm tieši tajā dienā un pulkstens laikā, kad mēs devāmies savās ilgi gaidītajās brīvdienās. Tā kā policijai nācās pašnāvnieku savākt pa daļām no dzelzceļa sliedēm, mēs bijām iestrēguši vilciena stacijā, gaidot notikumu pavērsienu. Pēc 4h nīkstot Prestonas vilciena stacijā beidzot vilciena satiksme tika atjaunota un mēs devāmies ceļā.
Ierašanās Edinburgā
Edinburga spilgti palikusi manā atmiņā. Pilsēta ir pasakaina, it īpaši vecpilsēta. Ne velti Harijs Poters filmēts tieši tur. Senatnīgais mijas ar mūsdienīgumu. Pilsēta gan pārpildīta ar tūristu pūļiem, bet tas gan netraucē izzināt vecpilsētas ieliņas, kas iet kalnā augšā un lejā, augšā un lejā.
Skotija mūs pirmajā dienā sagaidīja jauki – ar saulainu un pavisam ne rudenīgu laiku. Tas ļoti priecēja, tomēr tajā brīdī mums nebija ne jausmas par to, ka Skotija turpmākā mūsu ceļojuma laikā nebūt nebūs tik saulaina un jauka.
Pirmās naktsmājas Edinburgā bijām sarunājuši kādu meiteni no Warmshowers. Bijām priecīgi, ka tiksim gan dušā, gan arī pie siltām brokastīm un jaukas kompānijas pirmajam vakaram Skotijā.
- 2. diena Edinburga – Alloa, šķērsojot Queensferry tiltu.
Dienas laikā esam nominušies 67.92 km un ceļā pavadījuši vien 5h.
Otrās dienas rītā esam augšā jau 7 no rīta. Mūsu saimniece ir cīrulis, tāpēc arī agri devāmies ceļā virzienā uz Queensferry tiltu, kas bija mūsu tās dienas maršrutā.
Izbraukšana no pilsētas bija pat ļoti tīkama – gar jūru un tad, pa klusu velo celiņu cauri mežam. Sasniedzot Queensferry tiltu žoklis atkārās – milzīgs, milzīgs tilts. Braucot ar mašīnu pāri šāda tipa tiltiem nav tik iespaidīgi, bet ar velo gan. Matus rāva no galvas nost pamatīgi (t.i. ļoti vējains) bet izbaudījām braucienu pāri tiltam.
Diena paiet kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augša, kalnā lejā. Bet tieši caur fiziskām pūlēm mūsu fiziskā sagatavotība augtin aug. Pēc divām nedēļām būsim reāli „uzkačājuši” kājas. He he
Pēc vakariņām kādā Alloa „Fish and chips” ētsuvē, un pēc pirmās „mīkstās riepas” salabošanas, nolemjam, ka jādodas pie miera. 9:30 jau esam slīpi un nakšņojam teltī aiz kāda mēbeļu ražošanas rūpnīcas. Tā kā nākamais rīts ir svētdiena, nav arī jāsatraucas, ka no rīta uzņēmuma darbinieki varētu atklāt mūsu slēptuvi. Tāpēc mierīgi dodamies gulēt un nemaz nerūp modinātāja likšana nākamajam rītam.
- 3. diena Alloa – Callander – Strathyre.
Dienā veiktā distance 68.80 km.
Mēs nevarējām vēlēties vēl labākus laika apstākļus no rīta. Saulīte mūs lutināja. Bija nožuvusi pa nakti mazliet izmirkusī telts un pagatavojot spēcinošas brokastis mūsu diena bija iesākusies lieliski. Enerģijas pilni devāmies ceļā. Pat ķibele vēlreiz labojot vakardienas mīksto riepu, nespēja sabojāt mūsu omu.
Mināmies pa velo maršrutu – Route 7. Kad iegriezāmies velo ceļa posmā, kas veda cauri mežam – fantastika! Sapnis ne veloceliņš. Superīgs meža gaiss, nevienas mašīnas vai gājēju, kalnā augšā, kalnā lejā, superīgi skati, ezers pēc ezera (kur skoti arī nesmādē peldēties septembra mēnesī brrr).
Tas, ka pamatīgi arī izlijām mūs nesatrauca, jo naktsmājas bija sarunātas ar warmshover. Mūs izmitināja un laipni uzņēma burvīgais britu pāris Džordža un Nensijas. Strathyre ir mazs miests, taču burvīgā vietā, divu kalnu pakājē pie ezera. Pēc karaliskām vakariņām un krietni daudz par daudz sarkanvīna devāmies pie miera.
- 4. diena Strathyre – Tyndrum.
Dienā veiktā distance vien 56 km 4h.
Pēc pavadītās nakts siltā gultā, pēc siltas dušas un spēcinošām brokastīm esam gatavi doties ceļā. Džordžs mūs „iepriecina”, ka, ja gribam turpināt ceļu pa Route 7, mums priekšā ir kāpums kalnā ~25km garumā.
Tā kā mums nebija ne mazākā vēlme braukt pa intensīvās satiksmes galveno ceļu, pieņēmām izaicinājumu turpināt ceļu pa Route 7 . Neviens jau neteica, ka būs viegli…. Bet nu tas bija kaut kas. Ar 101 pieturām ceļā un 101 foto uzņēmumime, jo ja jau jāminas kalnā, komplektā nāk burvīgie skati un nelielas pauzes arī nenāk par ļaunu, jo ar vienu piegājienu tikt augšā 25km augstā kāpumā nav mums pa spēkam. Man galvā viena doma – Ilze, bet būs arī super nobrauciens. Ilze, būs arī super nobrauciens. Ilze, būs arī super nobrauciens.
Kad pievarējām kalnaino velo celiņa posmu, sākās garlaicīgs galvenais ceļš. Pēc vakariņam „Fish and Chips” nolemjam doties pie miera īpaši agri, jo esam izpumpējuši pēdējās spēka paliekas un 8:30 likties uz auss liekas pat vairāk nekā pieņemami. Atrodam ainavisku vietu pavisam netālu no ceļa, uzslienam telti un liekamies uz auss.
- 5. diena Tyndrum – Oban – Mull sala
Dienā veiktā distance – 64.56 km + ceļš ar prāmi ceļoties pāri uz Mull salu.
Skotu saule mūs joprojām lutina. Lieliski. Pa nakti izmirkušo telti izdodas labi izžāvēt, nebūs Ilzei jāpārvadā vēl liekais ūdens, kas sakrājies uz telts virsmas. No rīta nevaram vien nopriecāties cik fantastiskā vietā mums ir bijusi iespēja „uzcelt savu pagaidu māju”. Kalna pakājē, upītes krastā, tur pat stirnas ganās pļavā… idille.
Dienas plāns nokļūt līdz ostas pilsētai Oban un pārcelties pāri uz Mull salu. Plānu arī izpildām. Minās labi un viegli, jo iztikām bez īpašiem kāpumiem.
Sasniedzām Oban, kas ir burvīga ostas pilsēta. Izbraucām gar ostas promenādi. No krasta var redzēt neskaitāmas salas jūrā. Saulīte spīdēja. Ko vēl vairāk var gribēt. Piestājām pie lielveikala, pamatīgi papildinājām mūsu pārtikas maisu, jo uz salas lielveikali nebūs. Uzkāpjam uz prāmja, pēc 15 min brauciena (kura laikā izdevās atdzīvināt elektroniku) sasniedzām Mull salu. Tuvojās krēsla, tāpēc uzreiz devāmies meklēt kur sliet telti. Komentāri lieki, skatīt zemāk foto.
- 6. diena Mull sala – un atpakaļ ar prāmi, mināmies līdz nekurienes vidum Skotijas rietumu piekrastē.
Dienā veiktā distance 46.12 km.
Iet otrā diena bez dušas, bet nu ko, turpinām ceļu.
Mull sala pamatīgi pārbaudīja mūsu fizisko sagatavotību. Nepārtraukta mīšanās kalnos. Jau atkal. Gāja ļoti lēni. Sala jauka un mīlīga, ceļi ir klusi un šauri, tikai viena josla. Izskatās komiski, jo apdzīšanas paplašinājums ir ik pēc kādiem 100m, 200m, citreiz vairāk. Ja mināmies kalnā, kas mums gāja ļoti lēni, izveidojām pamatīgu rindu aiz/pirms mums, jo ceļš ir tik šaurs, ka arī velosipēdistu tur apdzīt nav droši.
Laika apstākļi arī vairs nelutināja, spēcīgs vējš, lietus, migla un tā visa diena. Sasniedzām necilu ostas Mull salas ziemeļos un cēlāmies atkal pāri uz lielo Britānijas salu.
Uzreiz jūtams, ka šis apvidus ir maz apdzīvots, nu pareizāk sakot neapdzīvots. Turpinājām ceļu Malaig virzienā.
Tieši šī grūtā diena palikusi atmiņā visspilgtāk. Pirmkārt, jau tāpēc, ka fiziski pārbaudījumi braucot pa kāpumiem, kas šķita, nekad nebeigsies. Otrkārt – tā kā šī Rietumu piekraste ir neapdzīvota, neskartā daba ir fantastiska. Cauri ved tikai viens ļoti šaurs ceļš. Esam tikai es ar Pablo un mūsu ričuki un vēl aitas, ko satiekam uz ceļa.
Lai arī kā mums gribējās mest mieru, jo mācās virsū pamatīgs nogurums, to tomēr nevarējām. Neveiksmīgi mēģinājām atrast piemērotu vietu telts uzsliešanai. Visapkārt tikai kalni, nelīdzenas vietas, mitrs, pilns ar skotu mušām (kas ir tās trakās skotu mušas par to sk. zemām), atkal kalni, kalni, purvveidīga augsne. Kāda telts? Te vienkārši nav kur to uzsliet.
Nogurums ir sakrājies tāds, ka Pablo pat pamanās iekrist kaut kādā grāvi… viss, paldies Dievam, beidzas labi, Pablo sveiks un vesels un varam turpināt izmisīgi meklēt – kur šonakt nakšņot!?!?
Iestājās tumsa. Pulkstenis rāda jau pāri 8… tavu brīnumu – ieraugām vienu līdzenu vietu, kur arī noparkojies viens treileris. Tāds prieks, tāds prieks.
Vēders pieaudzis pie mugurkaula, bet siltas vakariņas mums nespīd, jo skotu mušas šeit ir tik daudz, ka ir sajūta, ka tās mūs ielenkušas kā siena. Gaismas ātrumā uzslienam telti, lai glābtos no trakām skotu mušām, vakariņās baltmaize, siers, tuncis no konserva un šokolāde. Pēc pieticīgajām vakariņam un ar joprojām kurkstošiem vēderiem dodamies pie miera. Kas par dienu!
Kas tās tādas ir – skotu mušas?
Skotijas mušas – midges ir otrs lielākais murgs aiz laika apstākļiem Skotijā. Mazās mušiņas ir sastopamas visu cauru vasaru līdz agram rudenim (t.i no jūnija līdz septembrim). Latvijas odi atpūšas salīdzinājumā ar skotu mušiņām.
Mušiņām ļoti patīk bezvējš, siltums, mitrums. Un par visu vairāk tām patīk ēst cilvēku, ja vien būs kāds mazumiņš neapsegtas miesas. Koduma vietas ir īpaši neforšas… vēl nedēļu būs jākasās, ja nebūs paveicies kārtīgi „nopakoties” vai nosmidzināties ar pret mušiņu līdzekli.
Te vizuāls uzskates materiāls, kā slēpties no skotu mušiņām.
- 7. diena nekurienes vidus – ostas pilsēta Malaig.
Dienas laikā nobrauktā distance 77.34 km
Iet trešā diena bez dušas…
Arī nākamā diena nav medus maize maize. Visu nakti ir lijis, telts izmirkusi un slapja. Nav nekāda iespēja telti izžāvēt. Sapakojamies un dodamies ceļā. Līst, drēgns, mitrs. Tomēr acis nebeidz priecēt ainavas. Migla skaisti vijas pār kalnu virsotnēm un virs ūdens.
Dienas vidū beidzot sastopamie ar civilizāciju un tiekam pie silta dzēriena, silta ēdiena. Esam „uzlādējuši” baterijas un dodamies atkal ceļā.
Mūsu plāns tonakt tikt pie „B&B” vai kāda hosteļa ir totāli izgāzies. Tā vien likās, ka visi vācu un britu pensionāri ir atbraukuši uz Skotiju brīvdienās. Visas „B&B” rotā izkārtnes „no vacansies”.
Esam totāli „izpumpējušies” un tikai viena doma galvā, karsta duša un gulta. Taču to mums neredzēt, jo arī sasniedzot Malaig ostas pilsēteli visi iespējamie hosteļi, hoteļi, B&B ir pilni.
Gulēt teltī ir absolūti neiespējamie, jo tā joprojām ir izmirkusi un iepakota no iepriekšējās nakts.
Tonakt nakšņojām uz vilciena stacija perona zem nojumies, ietinošies savos guļammaisos.
Puņķi un asaras, jo pēc ļoti garas un nogurdinošas dienas (un jau trešo dienu bez dušas) vilciena stacijas perona betona grīda bija pēdējā vieta, kur gribētos pārlaist nakti. Bet nu tādas ārkārtas situācijas jau arī pieder pie piedzīvojumiem un nākamās dienas rītā vien ar smaidu uz lūpām atceros, kā mēs gulējām uz perona, un, kā bijām uztaisījuši tur pikniku ar visu prīmusu, lai pagatavotu vakariņas. Domāju, ka tam, kas skatījās video novērošanu tajā vakarā bija ļoti jautri.
Pirmā nedēļa aizskrējusi vēja spārniem.
Turpinājums sekos.
