Pirmās 36h Bosnijā un Hercegovinā

Robežkontroles džeks man uzsmaidīja un novēlēja laimīgu ceļu, es sajūsmināta saku Pablo pēc Bosnijas un Hercegovinas robežkontroles šķērsošanas. Sajūsmināta, jo tas ir tik tiešām ir kaut kas vēl nebijis, ka robežkontroles darbinieks, kurš parasti ir nopietnības kalnugals, uzsmaidīja man. Cik forši, es nodomāju. Man jau patīk Bosnija!

Pēc obligātā foto pie Bosnijas un Hercegovinas robežas zīmes mēs aši ripinām tālāk, jo bijām nenormāli izbadējušies. Ēdiena rezerves jau bija beigušās vakar. Kā jau Pablo, viņš bija uzdevuma augstumos ar savlaicīgu izpēti, kur ir tuvākais bankomāts un lielveikals, tāpēc mēs taisnā ceļā ripinājām turp.

Bosnijā un Hercegovinas naudas vienība ir konvertējamā marka – KM. Valūtas kurss ir fiksēts – 1.95 EUR ir 1.00 KM.

Veiksmīgi atraduši meklēto lielveikalu, Pablo dodas pārtikas meklējumos. Pēc mirkļa iznākot no lielveikala Pablo man saka:

Ir sajūta, ka te būtu karš, lielveikala plaukti ir tukši, izvēles nekādas!

Uz ko es atbildu – vai tad Tu zini, kā tas ir, kad ir karš?
Tā kā abi bijām izbadējušies, sākam ēst visu pēc kārtas – baltmaizi (kas bija skaistā ziediņa formā, kura ir domāta pa gabaliņam plēst ar roku, kur ir speciāls tāds kā iedalījums, nazis te ir lieks), svaigo sieru, kaut kādus putna pienam līdzīgus šokolādes desertiņus ar banānu garšu (garšoja briesmīgi, bet norijām visus) un vēl vafeles. Pablo sev bija paņēmis kaut kādu chorizo desai līdzīgu desu, kura esot bijusi briesmīga, bet arī to norija. Man ir grūti izstāstīt, kāds izsalkums var pārņemt, kad neesi kārtīgi paēdis un ir jābrauc ar nokrauto velosipēdu. Izsalkums ir tāds, ka tiekot pie ēdiena, var apēst pilnīgi visu, kas nekustās. Arī zirgu. Nu labi, joks par to zirgu. Tieši tādā garā mēs norijām pilnīgi visu, ko Pablo bija pirms 10 min nopircis lielveikalā. Nez ko domāja pārējie bosnieši lielveikala auto stāvlaukumā, kad mēs kā mežoņi metāmies virsū ēdamajam.

Ar pilniem vēderiem devāmies tālāk. Dienas mērķis bija izpildīts un mēs bijām ieradušies Bosnijā un Hercegovinā. Tagad atliek vien mīt līdz sāk krēslot.

Abi esam sabaidījušies, ka nebūs droša vieta, kur celt telti, jo kā zināms Bosnijā un Hercegovinā ir ļoti, ļoti, ļoti daudz vēl nesprāgušo mīnu no nesenā Dienvidslāvijas kara. Tāpēc nolemjam, ka klauvēsim pie tik māju durvīm, līdz kāds mums atļaus celt telti pagalmā. Nekādā gadījumā nebrauksim ārā no apdzīvotas vietas meklēt naktsmājas un nekādā gadījumā neiešu kārtot dabiskās vajadzības prom no ceļa. Drošs palieks drošs. Es pat piekodinu Pablo, lai man atgādina, kad piestāju uz dabisko vajadzību pieturu, ka nav droši līst prom krūmos.

Izbraucam īsu tūri pa Bihač pilsētu, uzpildām mūsu dzeramā ūdens pudeles un dodamies tālāk. Spriežot pēc mošeju daudzuma pilsētā, secinām, ka Bihačas lielākā daļa iedzīvotāju ir musulmaņi. Dzirdam saucienus uz lūgšanu. Mošeju garie torņi, kas slejas augstu gaisā, redzami visur.

Sāk krēslot un nolemjam, ka būtu pēdējais laiks atrasts telts vietu. Piestājam pie pirmās mājas, kur redzam, ka kāds ir pagalmā. Eju klāt un apjautājos (nu tas ir mēmā šova stilā apjautājos) vai varam uzcelt telti pagalmā. Man pretī stāv veca sieva ar vairs tikai pāris zobiem mutē, bet ļoti smaidīga. Smaids, tas ir labi. Viņa krata ar galvu, ka ok un rāda, lai tik izvēlamies vietu viņas pagalmā.

Pagalms ir uzkalnā, bet velns ar visu, kaut kā jau pagulēsim arī slīpi. Tā kā vēl nesen pie lielveikala nereāli pieēdāmies, vakariņas mūs vairs neinteresē un devāmies taisnā ceļā guļammaisos gulēt.

Pa nakti gāž lietus. No rīta lietus nav mitējies. Paveru telts durvis, viss ir pelēks un miglā tīts, apkārt teltij mēmākie dubļi. Pēc nelielas apspriedes nolemjam nekur nekustēties. Telts ir slapja, ārā līst, ja turpināsim ceļu, tad ne tikai telts, bet arī paši būsim izlijuši līdz kaulam. Pavadīt visu dienu telīt nav īsti tas, kā biju iedomājusies pavadīt laiku Bosnijā, bet nu lai iet. Labāk nekā būt slapjiem, pārgurušiem un nelaimīgiem.

Vēl tikai jādabū mūsu saimnieces atļauja, saku Pablo. Izvelkos ārā no telts, savelku savu “lietus ekipējumu” un dodos uzmeklēt saimnieci. Pēc neliela mēmā šova esam sapratušās un saņemu ar galvas mājienu apstiprinošu atbildi.

Pēcpusdienā sāk noskaidroties. Nu sasodīts, būtu varējuši tak braukt, bet kas to būtu zinājis, ka parādīsies saule. Tā kā izbraukšanai ir jau par vēlu, nolemjam tomēr palikt.
Izvelkam ārā savu gāzes plītiņu, lai pagatavotu ceptas olas. Sēžam uz kaut kāda betona kluča, kas ir vienīgā relatīvi tīrā vieta bez dubļiem. Visapkārt dārzs pludo. Kad esam noēduši ceptās olas redzam, ka nāk mūsu saimniece ar paplāti rokā un kaut ko ēdamu uz tās.

Cik jauki, viņa mums nes pusdienas.

Biezpiens (ļooooti gards un man pat nav jādalās ar Pablo, jo viņam tas negaršo), paštaisīta plūmju zapte (arī ļooooti garda) un kārtainās mīklas maize (kaut kāda balkānu stila maize). Mēs sirsnīgi pateicamies bezzobainajai kundzītei par viņas laipnību. Vēl viņa mums norāda uz galdu un krēsliem, kas stāv mājas priekšā, lai ņemam tos un nesēžam uz tā betona. Nu vēl jaukāk.

Redzam, ka šajā mājā dzīvojošā ģimene ir trūcīga, un tas vēl vairāk liek novērtēt to, ka negaidītajiem viesiem tiek sarūpēta maltīte. Mīļš paldies.

Nīkstot teltī, lasot grāmatas un skatoties filmas, mēs kaut kā “nolauzām” to dienu. Vienu zinu es droši, ja man vēl viena diena būtu jāpavada teltī, es noteikti sajuktu prātā.