Kāpēc man patika ceļot ar velosipēdu Francijā

Janvāra sākumā uzsākām ceļojumu ar velosipēdu apkārt pasaulei. No Aglijas dienvidiem caur Eiro turneli nonācām Francijā, kur gar Atlantijas okeāna piekrasti ar ričukiem lēnā garā ripinājām uz valsts dienvidiem. Par to, kādi ir bijuši mani iespaidi ceļojot pusotru mēnesi ar velosipēdu Francijā, lasi tālāk.

• Veloceliņi – tie ir labi marķēti un viegli orientēties pēc norādēm. Valstī ir attīstīta veloceliņu infrastruktūra un izveidoti valsti šķērsojoši maršruti. Nereti veloceliņa segums ir labāks nekā galvenā ceļa segums. Un nereti, veloceliņš ir atsevišķs ceļš, nevis uz braucamās daļas. Tā kā mēs ceļojām nesezonā (t.i. janvārī, februārī) uz velo celiņiem varējām justies kā karaļi, viss ceļš tikai priekš mums. Ja laika apstākļu dēļ nebija iespēja izbraukt veloceliņus (kas mums gadījās ļoti bieži, jo lielo lietu dēļ veloceliņi bija applūduši), tad nav problēmu braukt arī pa autoceļiem. Atrast klusākus, ar zemu intensitātes satiksmi, mazākas nozīmes ceļus nav problēma, jo ceļu ir daudz.



• Autobraucēji – šoferīši uz ceļiem respektē velobraucēju, vienmēr ievēro distanci, nereti pat dod priekšroku velobraucējam, kaut arī priekšroka ir autobraucējam.



• Boulangeries (tulkojumā no franču valodas – maiznīcas) – ja esi Francijā, tad regulārs maiznīcu apmeklējums ir kā Āmen baznīcā. Mūsu gadījumā tas bija vairāk kā 1x dienā. Pēc veiktajiem aprēķiniem, vienas dienas laikā katrs apēdām pa ~5-6 smalkmaizītēm. Nemaz nerunājot par svaigi ceptajām bagetēm, kuru patēriņu nav vairs iespējams uzskaitīt. Ņam ņam ņam. Tā kā visa diena paiet uz velosipēda, tad arī par apēsto kaloriju daudzumu nav jāsatraucas, jo kruasāni, rozīņu maizītes, mandeļu smalkmaizītes bija mūsu galvenā pusdienu „degviela” esot Francjiā! Tu varētu neatrast pārtikas veikalu, kāda no miestiem, taču boulangerie tur noteikti būs, nu tā pat kā baznīca. Tā kā ēdiens ir velobraucēja degviela, šis faktors bija ļoti iepriecinošs un svarīgs.



• Ēdiens – Francija ir izslavēta ar tās gastronomiju un nebūs arī melots, jo lai nu ko, bet smalki ēst un baudīt vīnu viņi prot. Ak un, protams, siers! Ar to viņi, jo īpaši lepojas, un ir jau arī par ko. Īsts kamambērs vispār esot dabūjams TIKAI Francijā. Man, kā īstam siera gardēdim, bija ļoti, ļoti interesanti nogaršot neskaitāmus, dažāda veida sierus. Ieejot lielveikalos šķiet nereāli, cik milzīga (patiešām milzīga) ir dažādu sieru izvēle. Sieru izvēli Francijā varētu salīdzināt ar maizes izvēli Latvijā.
• Dabas skaistums, ikdienas ainiņas – ceļojot ar velosipēdu ir tā priekšrocība, ka var pārvietoties gana ātri, tomēr ne tik ātri, lai palaistu garām nianses, kā mainās apkārtējā daba. Lēnām ripinot cauri mazajiem lauku ciemiem un mazpilsētām, interesanti vērot, kā iekopti dārzi, kā cilvēki dzīvo, kādas ir mājas. Svētdienās ap pusdienas laiku jūti, ka saimnieces mājās šmorē pusdienas, ēdiena aromāts „sit pa nāsi” un rosina apetīti vairāk nekā fiziskās aktivitātes. 

  

  Akmeņaini jūras krasti, klinšaini jūras krasti, smailšaini jūras krasti, jūras krasts ar milzu kāpām, skujkoku meži, kur priedes smaržo un sveķis smaržo, vīnogulāju lauki, ābeļu lauki, labības lauki, lauki ar aitu ganāmpulkiem, kalnains apvidus, līdzens apvidus, mazie ciematiņi, lielpilsētas. Katru dienu jauna aina, katru dienu jauns ceļš.

• Laika apstākļi – paši vien izvēlējāmies ceļot ar velosipēdu ziemā, tā kā bijām gatavi pieciest laika apstākļus. Lietus, migla, pretvējšs. Nekad nebūtu domājusi, ka to teikšu, bet vieglāk ir pieciest lietu, nekā cīnīties ar pretvēju dienu pēc dienas. Un, ja maršruts ved tieši gar okenāna piekrasti, vējšs ir neizbēgams. Tomēr, mākonītim ir arī zelta maliņa – piekrastē ir maigāks klimants, nekā, piemēram, Francijas vidienē, kur ziemā dienas laikā noslīd zem 0 grādiem. Nu tā pat, kā Ventspilī ziemā ir siltāks, nekā Daugavpilī. Tā kā varu vien likt plus zīmi pie laika apstakļiem, kaut arī lietus bija daudz un pretvēja pilnas dieans arī bija daudz (lai neteiktu, ka visas), bet temperatūras ziņā paveicās, jo nebija tādas dienas (janvāra, februāra mēneši), kad temperatūra dienā noslīdētu zem 0.
• Nakšņošana teltī – Francijā ir aizliegts uzsliet telti kur pagadās, t.i. ārpus kempingiem. Kā jau rietumeiropai „pienākas”, nakšņošana kempingos ir nesamērīgi dārga. Nu kā var „noplēst” 15 ērikus, par zāles pleķi? Taču mums nav pieņemama filozofija maksāt kādam, par zemes pleķi, kur uzsliet telti. Jābut vienkārši uzmanīgiem, meklējot „slēpni” kur pārlaist nakti un ar rīta gaismiņu jālaižas lapās. Šajā sakarā mums viss veiksmīgi.

• Warmshowers – Francijā warmshowers ir diezgan aktīva velomīļu sabiedrība un nav problēmu ikpārdienas atrast kādu, kas ar prieku atvērs savas mājas durvis un viesmīlīgi uzņems un izmitinās nogurušus velobraucējus. Un, ja palaimējas var atrast arī kādu, kas runā arī angļu valodā, ne tikai franču. Jā, francūži ir kūtri uz citu valodu apgūšanu. Pusotra mēneša laikā bija iespēja iepazīties ar ļoti daudziem, jaukiem un viesmīlīgiem cilvēkiem, kas pacēla mūsu ceļošanu Francijā citā līmenī.

Te esmu apkopojusi dažas lietiņas, kas ir noderīgi zināt, apmeklējot Franciju

• Svētdienās veikali ir slēgti, gan lielās pilsētās, (Parīze būtu izņēmums) gan arī mazajās pilsētās, tā kā pārtikas krājumi ir jāsarūpē jau laicīgi.
• Ar nelielu izņēmumu, svētdienas rītos ir atvērtas boulangeries (smalkmaizīšu un maizes bodītes), bet ne vienmēr uz to var paļauties, jo mazajos miestos arī tās būs slēgtas.
• No pirmdienas līdz sestdienai pārtikas veikali un veikali kā tādi (gadās, ka ir arī kāds izņēmums) ir slēgti arī pēcpusdienās sākot aptuveni no plkst. 12 līdz aptuveni plkst 14, kad francūži ietur savas pusdienas.
• Angliski runājošs francūzis ir retums, bet ar smaidu un kreatīvu zīmju valodu var atrisināt jebkuru situāciju.
• Velo maršruti – Atlantijas piekrastes velo maršruts – Velodyssey, velo maršruti Eiropā.
• Velobraucēju populārākais dzeramā ūdens uzpildes punkts ir ūdenskrāni, kas atrodami pie baznīcām un tās tuvējām kapsētām. Mana pirmā reakcija bija, ka tas ūdens taču nav dzerams, tomēr šo triku, par dzeramā ūdens uzpildi Tev ieteiks ikviens velobraucējs Francijā un ūdens kapsētā IR dzerams.