Īsā velo tūre reģionā Bretaņa
Slikto laika apstākļu dēļ bijām spiesti no maršruta izslēgt Bretaņas pussalu, kur mūsu ceļojuma laikā plosījās vētras. Mēs jau tā „baudījām” pretvēju katru dienu un nolēmām neiekulties vēl pamatīgākās vētrās, tikai tāpēc, lai turpinātu ceļu kā bija planots – gar okeāna piekrasti.
Pēc Monsanmišela apmeklējuma, ripinājām Bretaņas reģiona galvaspilsētas Rennas virzienā. Pirms sasniedzām Rennas pilsētu, piestājām mazā miestā Saint Germain. Ceļā jutāmies kā „Ezītis miglā”, jo visu cauru dienu visapkārt migla. Braucām pa klusiem lauku ceļiem, kur visapkārt ganības, feramas un puravu lauki. Tāda lauku idille, ko patiesi izbaudījām.
Ciemā Saint Germain ciemojāmies pie Sebastiana. Sebastians iepriekšējā vasarā pus gadu ceļojis ar velosipēdu pa Eiropu un Krieviju. Šobrīd studē lauksaimniecību un zemekopību, lai pēc tam pats varētu nodarboties ar dažādu kultūru audzēšanu.
Vakaru pavadījām milzīgajā, 3 stāvu un 9 istabu lielajā Sebastiana mājā. No visas lielās mājas platības, izkurināta bija tikai viena istaba, kur arī pavadījām vakaru, visi apsēduši ap krāsniņu, sildod degunus un ēdot pusgatavos makaronus vakariņās, jo gāze pēkšņi bija izbeigusies.
Mēs stāstījām par saviem ceļojumiem un piedzīvojumieme, Sebastians par savu 6 mēnešu solo velo braucienu par Eiropu un Krieviju.
Nākamajā dienā, atkal iejūtoties „Ezītis miglā” lomā, sasniedzam Bretaņas reģiona galvaspilsētu Rennu.
Renna ir viena no manām mīļākajām pilsētām, ko apmeklējām Francijā. Laiks apstājas, klaiņojot pa bruģotajām vecpilsētas ieliņām, kur var jūsmot un bildēt skaistās gotiskā stila ēkas. Āras kafejnīcās var malkot vietējo ābolu sidru un mieloties ar krepēm (kviešu miltu pankūkas, kas ir Bretaņas reģiona specialitāte).
Renna ir izteikta studentu pilsēta, pateicoties divām lielām universitātēm, šeit studē aptuveni 60 000 studneti. Ja jau studnetu pilsēta, tad arī vecpilsētā nakts dzīve šeit sit augstu vilni. Vecpilsētas ieliņas sākot no ceturtdienas vakariem līdz pat nedēļas nogalei ir īpaši dzīvīgas. Rue St. Michel (Svētā Miķeļa iela) ir galvenā bāru iela, ko vietējie studenti nodēvējuši par „la rue de la soif” (slāpju iela), kur arī parasti norisinās labākās ballītes.
Ostas pilsēta Saint Nazair
Ceļš uz mūsu nākamo pieturas vietu, ostas pilsētu un kuģu būves meku Saint Nazair, bija līķiem klāts, vārdu vistiešākajā nozīmē. Saint Nazair tuvējā apkārtnē ir lielas purvu platības. Līdz ar pēdējo nedēļu intensīvo lietu, lielas teritorijas bija pārplūdušas. Nabaga dzīvnieciņi, kas mīt purvos, meklējuši glābiņu, kur citur, škērsojot autoceļus. Žurkas, bebri, zaķi, lapsas, vāvers. Dzīvnieciņi uz ceļa izšķaidīti, ka pat nezini uz kuru pusi skatīties, jo ik pēc pāris metriem jau kāds jauns līķītis. Minos debesīs skatīdamās, lai nebūtu jāredz trakā asinsizliešana, kas valdīja uz ceļa.
Pislētā Saint Nazair mūs uzņēma Emanuels no warmshowers.
Žurnālists, izbijis pavārs un nedaudz arī mūziķis, par ko liecināja pilns bungu komplekts Emanuela īpašajā istabā, kā arī dažādu mūzikas instrumentu kolekcija no visas pausaules.
Emanuels mums izrādīja vietējos apkskates objektus – Guerandes viduslaiku pilsētiņu un jūras sāls raktuves.
Nekad agrāk nebiju redzējusi jūras sāls ieguves procesu. Lauki atgādina rīsu laukus Āzijā. 2000 hektāru lielā sāls ieguves lauku platība gadā dod ap 12 000 tonnu sāls. Iespaidīgi.
Manas dzimšanas dienas svinības
4. februāris jau??? Bija mana reakcija, kad sapratu, ka dzimšanas diena jau atkal bija klāt. Manu trīsdesmito dzimšanas dienu svinējām kopā ar Emanuelu un viņa draudzeni Elīzi. Es pagatavoju vakariņas, Pablo izcepa kūku. Ar pilniem vēderiem un jautrām galda spēlēm pavadījām manu pirmo vakaru trīsdesmitgadnieces kārtā.
Nākamais rīts nāca ar galvas sāpēm, ne tāpēc, ka iepriekšējā vakarā vīns par daudz dzerts, bet gan tāpēc, ka bija jāšķērso Saint Nazair tilts. Ārā bija pilnīgi nepiemēroti laika apstākļi tilta šķēršošanai, lai arī uz braucamās daļas ir velosipedistiem paredzēta josla.
Tavu laimi, tavu prieku! Mēs dabūjām savus ričukus un somas iekšā sabiedriskajā transportā, lai droši tiktu pāri tiltam. Pablo gan nedaudz saskuma, jo viņš ļoti gribēja šķērsot tiltu, kas ir arī pāris reizes bijis Tour de France maršrutā. Nu neko darīt – nākamreiz, es teicu viņam.
