No vēršu skriešanās pilsētas Pamplonas līdz aukstākajam reģionam Spānijā – Teruelas
Aiz muguras atstājot Pireneju kalnus dodamies Pamplonas virzienā.
Pamplona ir slavena ar vēršu skriešanas festivālu San Fermin, kas norisinās ik gadu Jūlijā. Mani gan neapbēdina fakts, ka šoreiz neizdosies piedalīties festivālā un redzēt trakos vēršus skrienam pa šaurām Pamplonas ielām, jo nabagi pēc tam tiek nokauti. Nav man skaidra šāda izklaide, taču tūristi no visas pasaules brauc uz Pamplonu tieši šī iemesla dēļ, lai skrietos ar vēršiem un vērotu šo pasākumu. Katram savs.
Pēc Pamplonas apmeklējuma tālāk dodamies uz Saragosu, kur dzīvo Pablo vecāki un, kur mēs abi plānojam paņemt pāris nedēļu atpūtu no mīšanās un atgūt spēkus un enerģiju.
Divu dienu wlaikā, piestājot Alfaro pilsētā un Borhā, sasniedzam Saragosu. Ceļš no Pamplonas līdz Saragosai izcili nogurdinošs un garlaicīgs. Intensīva satiksme ar kravas mašīnām, visu laiku rijam putekļus un izplūdes gāzes, no skaistās apkārtnes vairs ne miņas – mūs ieskauj stepe, izkaltuši koki un krūmi. Sveika Aragona.
Pablo prasu, kāpēc esi mani uz tuksnesi atvedis!
Ceļš no Saragosas līdz Teruelai
Divu nedēļu laikā, ko pavadām Saragosā esam piebaroti, kā jau tas notiek vienmēr, kad apciemo vecākus. Ar jauniem spēkiem un enerģijām no Saragosas dodamies Valensijas virzienā, šķērsojot Teruelu.
Spānijā iesācies pavasaris. Nu tā ap +20 un virs +20. Par saules aizsardzību sāku domāt vien tad, kad kājas jau saulē apdegušas. Esam neaprakstāmi priecīgi, ka vairs nav jāraizējas par pārsalušiem kāju un roku pirkstiem, par izlijušām drēbēm. Tagad citas raizes – paliek par karstu.
Izbraucot no Saragosas, visapkārt mūs ieskauj stepe, viss izkaltis, kas ir tipiski Aragonas reģionā. Ceļa malā skraida neskaitāmi zaķi. To šeit tik daudz. Ik pa pāris metriem redzamas smiltīs izraktās alas. Zaķi tik joņo no vienas lauka malas uz otru. Un šķiet, ka viņi skrien gaismas ātrumā, ļoti aši. Baigā idille.
Teruela – aukstākais reģions Spānijā
Es nekad nebūtu domājusi, ka kādā reģionā Spānijā ziemā mēdz būt -15. Spānija taču ir mūžīgās saules zeme, palmu zeme, kur dzerto sangriju vienmēr uzkoš tapas. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Teruelas reģions ir aukstākais reģions Spānijā un ziemā mēdz būt pat -15 grādi. Kas to būtu domājis! Labi, ka nav ziema, un labi, ka naktī, kad mēs nakšņojām teltī zem ābeļu kokiem, temperatūra nenokritās pat zem 0 grādiem.
Priekšrocība, ceļojot ar velosipēdu ir tā, ka var izbaudīt un redzēt kā mainās daba un apkārtne dodoties no vienas vietas uz nākamo. Tikko vēl bijām Aragonas stepē, bet te, iebraucot Teruelā, kur vietām ir zaļš, labības lauki, šur tur pat kādu govi ganāmies var manīt. Pat ābeles pamanās augt pilnīgā nekurienē, kas braucot garām saldi, jo saldi smaržo, jo Spānijā jau ābeļu ziedēšanas laiks.
Vienu pēcpusdienu veltam Teruelas pilsētas apskatei. Atrodoties Teruelas pilsētā, šķiet, ka esmu kādā arābu zemē, jo šeit lieliski saglabājusies arābu arhitektūra no laikiem, kad vēl arābi mitinājās šajā Spānijas daļā.
Par to, kā nonācām līdz Valensijai un, kā mūs policija nakts vidū lika nojaukt telti un notīties no mūsu noskatītās nakts vietas, stāstīšu nākamajā reizē.
