Apceļojot Normandiju ar velosipēdu
Mūsu ceļojums ar velosipēdu Francijā sākās no valsts ziemeļiem – Normandijas, precīzāk sakot no Augšnormandijas. Normandija (kas ir iedalīta vēl divos reģionos Augšnormandijā un Lejasnormandijā) ir vieni no 26 Francijas reģioniem.
Nekad agrāk nebiju bijusi Francijas ziemeļos, bet jau pirmajās dienās, Normandija mani pārsteidza ar skaisto dabu, klinšainajiem jūras krastiem, arhitektūru un neskaitāmām pilīm, gardajiem ēdieniem (protams, sieru) un dzērieniem (konjaku un ābolu sidriem). Vietējie, kas dzimuši un auguši šajā reģionā ar lepnumu stāsta par ikdienas dzīvi, tradīcijām un Normandijas vēsturi.
Naiva bija man doma, ka pametot Angliju mēs aizbēgsim no draņķīgiem laika apstākļiem, t.i. mūžīgā lietus un vēja. Lietus, pretvējš un pāris reizes arī krusa bija mūsu sabiedrotie visu ceļu līdz pat Francijas dienvidiem.
Normandijā vietējiem ir kāds teiciens, kas noteikti nav mīts – “Normandijā katru dienu ir skaist laiks, parasti, pat vairākas reizes dienā!”. Te spīd saule, te lietus, te negaiss, te atkal spīd saule un tā vairākas reizes dienā.
Tomēr par spīti nepatīkamajiem laika apstākļiem, mūsu sejās bija smaids un sirdī patīkams saviļņojums par to, ka beidzot īstenojam pusotra gada loloto sapni – ar velosipēdu apkārt pasaulei.
Šķērsojot Normandiju gar Atlantijas okeāna piekrasti
Pirmā pieturas vieta sasniedzo Franciju, bija maza pilsētele Guiness, kur mēs tikai pārlaidām nakti, lai nākamajā dienā varētu sasniegt piejūras kūrorta pilsētiņu Wimereux.
Pašā rīta agrumā uz Guiness mums pretī bija ieradies warmshowers namatēvs Alains, kas minās ar mums līdz pat Wimereux, ceļā izrādot apskates vērtās vietas. Viena no tām bija skats uz Agnliju, no Francijas jūras krasta, kur arī apstājām uz neilgu pusdienu pauzi, lai izbaudītu skatus, atgūtu spēkus un pavērotu roņus, kas krastā peldējās.
Alains mūs pamatīgi nomocīja, nepārtraukti uzturot tempu, braucot pa „lēzenajiem kalniem” ar savu vieglo titāna velosipēdu, bez bagāžas, bet mēs ar saviem smagajiem velosipēdiem, kas ekipēti ceļojumam ar velosipēdu apkārt pasaulei. Pārsvīduši un ar pamatīgu nogurumu sasniedzām Wimereux.
Wimereux, kas sezonā mēdz būt „pārbāzta” ar parīziešiem, kas šeit pavada siltos vasaras mēnešus, laiskojoties pludmalē. Tā kā mēs šeit ieradāmies nesezonā, no ļaužu pūļiem nebija ne miņas. Greznās vasaras villas bija tukšas un neapdzīvotas, restorānos un kafejnīcās uz pludmales promenādes arī nekūsāja dzīvība.
Kaitsērferi gan nesmādēja šos laika apstākļus, jo šī sporta veida piekritēji bija okupējuši tuvējo pludmali.
Mīdiju un naktsmāju meklējumi
Nākamajā rītā mēs jau atkal bijām uz velosipēdiem, lai dotos tālāk. Tā kā iepriekšējā vakarā Alains bija izslavējis La Crotoy, kā vienu no labākajām vietām, kur ēst mīdijas, un, tā kā mīdijas man ļoti iet pie sirds, nolēmām šo mazo pilsētiņu pie jūras iekļaut maršrutā.
Diena pagāja minoties pa burvīgajiem piekrastes velo celiņiem, cauri piejūras pilsētiņām.
Līdz ko bijām sasnieguši La Crotoy, secinājām, ka šī bija kārtējā „spoku pilsētele”, jo nesezonā mēs esam vienīgie, kas te ieradušies, visas vietējās ēstuves uz ziemu aizklapētas ciet. Ar tukšiem vēderiem, bet izbaudot saulrietu pludamlē, mēs devāmies tālāk.
Izrādijās šī nebija pēdējā dienas vilšanās. Līdz vēlaj naktij un tumsai ilgi meklējām, kur pārlaist nakti un uzsliet telti. Tā kā lietus pēdējās nedēļas šeit bija lijis katru dienu, visur slapjšs un dubļains, kas apgrūtina telts uzcelšanu.
Mēģinājām triku, ar vaicāšanu vietējiem, cerēdami, ka kāds apžēlosies un aicinās telti uzsliet savā dārzā. Bet arī ar to nepaveicās. Ar pēdējiem spēkiem atradām kādu pusceltu māju, kuras teritorijā ir sauss zālājs, kur arī izdevās slēpti no pārējo acīm uzcelt telti un pārlaist nakti.
Cīnoties ar lietu un pretvēju 5h garumā
No rīta, kā jau vienmēr, bijām plānojuši sākt laicīgi. Tomēr, kā jau vienmēr, tas neizdodas, jo esam sakrāmējušies un uz ričukiem tikai tad, kad pulkstens rāda jau krietni pāri 10.
Esot uz ceļa, šīs dienas misija, sasniegt mūsu warmshowers saimnieku, kas dzīvo 80km attālumā, šķita neīstenojama, jo lietus un pretvējš nerima ne mirkli. 5h laikā bijām nominuši vien 40km, pārsaluši un izmirkuši sasniedzām ostas pilsētu Djepu.
Vēl 30km, kas ir augšā, lejā, augšā lejā, mērojami līdz Saint-Valery-En-Coux, kur mīt mūsu warmshoers namatēvs, bet ārā jau tumša melna nakts, lietus nerimstas un vējš ne tik. Tomēr saņemam mūsu pēdējos spēkus un vēlu vakarā esam sasnieguši mūsu warmshowers namatēva Marka māju.
Marks ir jauns francūzis, inženieris, kurš strādā atomelektro stacijā, aizraujas ar dažādiem sporta veidiem, veģetārietis. Makrs nekad nav devies ne tuvā ne tālā ceļojumā ar velosipēdu, taču ļoti labprāt to izmēģinātu un ar lielu interesi grib zināt mūsu plānus un dzirdēt mūsu piedzīvojumus.
Marks mūs viesmīglīgi sagaidīja ar veģetārām vakariņām, kas tradicionālas no reģiona Alpos, kur ir Marka dzimtās mājas – cepeškrāsnī cepti, smalkās šķēlītēs sagriezti kartupeļi ar pienu. Pēc tam kamambēra siers, kas bija skaistā sirds formā. Garšoja debešķīgi. Saldajā – cepeškrāsnī cepti āboli ar kanēli.
Krāšņā Augšnormandijas jūras piekraste Eletot, Fekānas pilsēta un Sainewille
Nākamā diena mums atnesa burvīgus laika apstākļus. Šķiet pirmā patiesi saulainā diena. Mēs turpinājām ceļu uz nākamo pieturas vietu Sainevilla, kas ir mazs miests netālu no ostas pilsētas Havra.
Lai nokļūtu līdz Sainevillai, mēs izvēlējāmies garāko, bet skaistāko ceļu, gar klinšaino Augšnormandijas jūras piekrasti Eletot un pilīm bagāto reģionu. Ceļā piestājām pie ainaviskās ostas pilsētas Fekānas, kuru todien skaisti apspīdēja saulīte.
Sainevillā mūs uzņēma francūžu pāris, Edīte un Kristiāns, kas bija savos labākajos gados. Angliski abi nerunāja ne vārda. Pablo centās veidot kaut kādu komunikāciju ar savām, ne tik labām franču valodas zināšanām. Es vairāk izpaudos ar smaidu un zīmju valodu.
Edītes un Kristiāna darīja visu iespējamo, lai ceļotāji nebūtu tukšiem vēderiem. Te būs neliels ieskats vakariņās.
Iesākumā – aperitīvi un Porto. Uzkodas – zemesrieksi, pistācijas, zilais siers, anšovi. Kad vēders iesildīts, var pievērsties galvenajam ēdienam.
Tiekam cienāti ar kādu vietējo specialitāti – cepeškrāsnī cepti kartupeļi ar šķiņķi, sieru un skābo krējumu. Pie vakariņām, protams, pudele sarkanvīna.
Pēc galvenā nāk siers. Galdā tiek celti trīs veida kamambēri un tiekam iedrošināti nobaudīt katru no tiem, jo viens ir no tāda reģiona, otrs, no tāda, un trešais vēl no kāda.
Pirms siers tiek pasniegts, VIENMĒR, izskan jautājums – Vai jūs zinat šo sieru?
Tas bija īpaši komiski, jo to patiešām jautā katrs francūzis, kas Tevi cienā ar sieru.
Vakariņas vēl nav galā – tālāk nāk saldais – Edīte bija sarūpējusi pašceptu mandeļa krēma pīrāgu. Aleluja. Debešķīgs. Vienkārši kūst uz mēles.
Būšana pie galda vēl nav galā. Laiks kafijai vai tējai. Kad kafija vai tēja padzerta, laiks kādam stiprākam dzērienam, kas to visu noskalo. Konjaks Kalvadoss, piemēram, kas arī ir vietējais brūvējums.
Nu tā – un pēc šī visa rituāla vakariņas ir noslēgušās un var ar pilniem vēderiem doties pie miera.
Ostas pilsēta Havra
Ostas pilsēta Havra ir mūsu nākamais pieturas punkts. Havras pilsētas osta ir lielākā eksportosta Francijā. Pilsēta tika pilnībā nopostīta otrā pasaules kara laikā, savukārt 2005. gadā tika pilnībā atjaunota un tās pēckara arhitektūras dēļ, pilsēta ir iekļauta pasaules UNESCO mantojuma sarakstā.
Ierodoties Havrā, saprtām, ka tas, ka pilsēta ir iekļauta UNESO pasaules mantojuma sarakstā, vēl nenozīmē, ka tā arī būs ļoti tīkama acij. Visu cieņu arhitektam, protams, taču pilsēta šķita vienmuļa un drūma (lai arī spoži spīdēja saule), ar mājām, kas ļoti līdzīgas viena otrai. Veloceliņu gan daudz, kas priecēja.
Uzbraucām ar funikulieri pilsētas augstākajā daļā, taču skata tornis bija pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ slēgts un pamatīgi vīlušies, neredzēdami neglītās pilsētas panorāmu, ar kājām kāpām atpakaļ lejā.
Francijas lepnums – Normandijas tilts
Pēc Havra pilsētas apmeklēšanas, tālāk devāmies Lejasnormandijas virzienā uz Kaēnu.
Lai nokļutu Lejasnormandijā, mums jāšķērso Sēnas upe, kurai pāri slejas Francijas lepnums – Normandijas tilts.
Tilts stiepjas aptuveni 3 km garumā, mīlzīgs un iespaidīgs. Tilts ir nevis ierasti taisns, bet gan būvētas ar kāpumu. Šķērsot šo tiltu bija liels izaicinājums. Labos laika apstākļos, es pieļauju, ka šķērsot šo tiltu pat varētu būt patīkami, taču mums nepaveicās.
Pirmkārt, google maps kļūdas dēļ, mēs ar velosipēdiem nonācām uz tās tilta daļas, kur ar velosipēdiem nav atļauts braukt un škērsot tiltu. Atklājām to tikai tad, kad bija jau par vēlu un atradāmies uz tilta, intensīvas satiksmes pašā epicentrā, bez iespējas doties pretējā virzienā atpakaļ.
Ārā migla, lietus, vējš un slikta redzamība. Kas tad var būt „labāks par to”! Mašīnas un neskaitāmi kravas auto brauc ar ātrumu virs 100km/h. Sakodām zobus, saņēmām drosmi un šķērsojām tiltu bez starpgadījumiem. Garām braucošās mašīnas gan taurēja, bet galvenais, ka veiksmīgi šķērsojām tilta pirmo daļu.
Tilta otrā daļa ir tik pat iespaidīga, bet atšķirība ir tā, ka otro tilta daļu ir atļauts šķērsot ar velosipēdu un ir atsevišķa (ļoti šaura gan, bet tomēr josla) velosipēdistu josla. Bet arī šeit mums ne visai veicās, jo velosipēdistu josla virzienā uz Lejasnormandiju bija slēgta remontdarbu dēļ un mums bija jāšķērso tilts uz velosipēdistu joslas braukšanai pretējā virzienā. Arī tas pasākums izvērtās ekstrēms, jo nav patīkami, ka kravas auto Tev drāžas pretī lielā ātrumā un, Tu, neaizsargāts, gar tilta paša malu, stum velosipēdu.
Līdz ar tilta šķērsošanu esam nonākuši Lejasnormandijā.
Sveika, Lejasnormandija! Vai arī Tu būsi tik pat viesmīlīga, kā Augšnormandija?
Turpinājums sekos.
