Esam Vjetnamā
Vjetnama visiem tūristiem ir labi zināma ar tās “īpašo” attieksmi pret iebraucējiem. Ar “īpašo” attieksmi es domāju nepārtraukto tūristu apkrāpšanu, sākot ar biļešu cenām sabiedriskajā transportā (vilcienā, autobusā, taksometrā), kad lētākās biļetes nekad netiek piedāvātas, īpašo tūristiem domāto ēdienkarti restorānos, kurā attiecīgi ir augstākas cenas, nekā, ja restorānā vakariņotu kāds vietējais, tirgū, ielas ēdienu stendos utt. Nepārtraukta kaulēšanās un bieži vien pat agresīvas bļaušana ir obligāta, ja nevēlies būt apkrāpts un pārmaksāt par pilnīgi visu, kur vien nepieciešams maksāt. No šāda veida attieksmes neizbēgt, ja dodies par tūristiskām vietām.
Arī Vjetnamā esam miljonāri – 27 000 Vjetnamas dongu ir 1 EUR.
Pats interesantākais ir kaulēšanās šeit. Ir gadījumi, kad kaulēšanās norit viegli, bet principā vjetnamieši ir ļoti principiāla un lepna tauta, un, lai panāktu savu taisnību nākas būt agresīvam. Ir gadījumi, kad 15 min kauklēšanās nenoved ne pie kā, jo vjetnamietis ieņēmis galvā savu un ir gatavs nepārdot savu preci, pakalpojumu un palikt tukšā, nekā piekāpties un nolaist cenu. Vēl viena laba stratēģija ir nejautāt cenu, bet vienkārši dot tik lielu naudas summu, cik attiecīgā prece varētu šajā valstī maksāt. Šo stratēģiju var izmantot, kad kāds laiks jau ir pabūts valstī un apzinātas cenas par vienu vai otru lietu. Tas strādā.
Otrā lieta, kam jābūt gatavam dodoties uz Vjetnamu ir satiksmes vājprāts un neskaitāmo motociklistu skaits uz ielām. Tā kā šajā valstī par automašīnu jāmaksā augsts nodoklis, motocikls ir alternatīvs pārvietošanās līdzeklis un šķiet, ka šis spēkrats ir katram vjetnamietim valstī, spriežot pēc to daudzumu uz ielām. Attiecīgi troksnis ir neatņemama sastāvdaļa un klusu ieliņu atrast ir tik pat kā neiespējami.
Manā eiropeiskā izpratnē satiksmes noteikumi šeit neeksistē. Tas ir apbrīnojami, kā vispār ir iespējama pārvietošanās šajā satiksmes vājprātā. Krustojumos motobraucēji brauc krustu šķērsu, labās rokas likums neeksistē. Vispār likumi neeksistē.
Būt gājējam vjetnamas ielās sākumā ir diezgan ekstrēmi un šķērsot kādu lielāku ielu ir liels izaicinājums, taču pēc pāris dienām iedzīvojoties sāc saprast un “saplūst” ar pūli īpaši neraustoties. Lai vai kā, tas viss šeit tomēr funkcionē un cilvēki pārvietojas. Jāpiemin, ka satiksmes negadījumu skaits Vjetnamā ir vidēji 11 000 negadījumu gadā un tas nav mazs rādītājs, bet redzot kas notiek uz ielām, mani tas nemaz nepārsteidz nepārsteidz.
Mūsu pirmā diena Vjetnamā aizrit ceļā no robežas līdz tuvākai pilsētai Vinh. Galva kā spainis, jo pirmā diena Vjetnamā ir bijusi ļoti nogurdinoša. Kaulējoties par cenām un taisnību pērkot biļetes sabiedriskajos transportos, nepārtraukti atraidot 101 taksometru, motociklistu vadītāju piedāvājumus Tevi aizvest līdz viesnīcai, stacijai utml. Visam plusā motociklistu troksnis un satiksmes vājprāts kopumā. Mūsu vienīgā vēlme tik līdz viesnīcai un gultā iekšā.
Pilsētā Vinh nav ne ar ko īpaša, tāpēc nopērkam vilciena biļetes un nākamās dienas rītā jau plkst. 4 no rīta plānojamdotis uz pilsētu Hue.
